Neviltota interese gadījumā nav tāda, kurā ir vienalga, ko tieši atbildētājs atbild un vai atbild vispār? Domāju, ka aiz tās patiesa vēlēšanās vienkārši iepazīt otru pat, ja tas, kas tiek atbildēts, nav patīkami vai neatbild cerētajam, Manuprāt, neviltota interese ir tā, uz ko ir spējīgs tikai pašapzinīgs, mierīgs cilvēks, kurš var palaist vaļā savu jautājumu, necerot, ka vispār gūs atbildi, jo paša jautātāja dzīvi šī atbilde nekādā veidā nevar satricināt.

Un tas, tik tiešām, manuprāt, ir treniņš ar savu ego un tā nolikšanu uz brīsniņu malā. Ar bērniem kaut kā pieaugušie tomēr to neviltoto interesi tīri labi izrāda un visu ko prasa arī tad, kad zina, ka atbilde var atnākt nesakarīga vai jocīga. Viņi prasa bērniem lietas, jo zina, ka tas tajā brīdī ļauj viņiem (bērniem tobiš) izpausties un sajust savas personības. Kad tas pats jādara ar citiem pieaugušajiem, mums nez kāpēc reizēm ir grūti, jo vienmēr visam apakšā ir jābūt labam iemeslam. Tā it kā "tu man interesē kā vienots, cilvēcīgs veselums" nebūtu pietiekami.

(Reply to this)