Mjā, kaut kā tā ir par to trešo pusi. Lai gan, ko gan mūsdienu cilvēks par bērnības bēdām un traģēdijām vairs zin - tagad lielais vairums tomēr bērnību pārdzīvo un pat puse brāļu/māsu neapmirst, vecāki ar lielākoties vēl līdzās pat pieaugušā vecumu sasniedzot... Labi dzīvot tagad.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu labi, lielās tuvu cilvēku nāves un citu šausmu traģēdijas kā reiz ir tās, ko bērns parasti neprocesē, vsm ne tādos veidos kā procesētu ikdienas bēdas. man, piemēram, mazai esot nomira māsa, un vēl tagad šīs atmiņas nav "traģiskas" as such (mazais bērns šobrīd uztaisa daudz lielāku drāmu no domas vien, ka kāds viņai tuvs cilvēks varētu nomirt, nekā es tolaik no actual nāves).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mjā, bēdīgi, ka Tev to nācies piedzīvot :( Manā bērnībā tuvo vidū tikai vecie cilvēki mira, bet tā pavairāk (bija iegansts sapazīties ar radiem, drusku skumju, bet maz lielas bēdāšanās). Bet tā varētu būt, ka bailes no bēdas iespējas ir briesmīgākas nekā pati bēdas pieredze.

(Reply to this) (Parent)