es savā laikā bieži domāju un ne visai adekvāti uztvēru faktu, ka es spēju normāli satikties ar vieniem draugiem un tad ar citiem, bet viņi tā starp citu vieni otrus visādi "apliek"... kad es vēl biju jauns un dumjš (tā kā tagad būtu kas mainījies, vismaz ar otro), tad man tas likās ļoti nepareizi, jocīgi un pat sāpīgi...

vispār draugi ir tāda baigi īpaša padarīšana. ilgi var runāt par to, un tik un tā nekas nebūs skaidrs...

(Reply to this) (Thread)

jāāā :)
man ir divi draugi, kas savstarpēji viens otru ne īpaši pacieš, un tad nu satiekot vienu, es dalos domās par cilvēku kurš izrīkojas tā-un-šitā un ka pats pēc tam cietīs, maita tāds, satiekot otru, es dalos domās par pirmo, kurš savukārt esot tāds-un-šitāds. kas smieklīgi, tad abu argumentiem ir pamats, ja es paskatos no viņu puses, tad tas otrs toč ir baigais kretīns, bet man tas vienkārši nav svarīgi. un tur laikam ir tas āķis, ka tu vari būt ļoti labās attiecībās ar cilvēku, kurš daaaudzu acīs ir tāds-un-šitāds, kamēr tev pašam ir svarīgas viņa labās īpašības, nevis sliktās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vo, vo. tagad jau es arī to visu saprotu un ļoti normāli uztveru. pat ar zināmu baudu un iekšēju jautrību. bet kādreiz tas radīja neizpratni un lika domāt. vispār jau labi vien ir, bez tās domāšanas es nebūtu tāds, kāds esmu :))

(Reply to this) (Parent)