Nu, es jau no sākta gala esmu sapratusi, ka AA nevar mani mudināt turpināt darbību ar viņiem, ja man nav tādas vēlēšanās / varēšanas. Ļoti daudziem, savukārt, ir – tieši tāpēc, ka viņi saņēma atbalstu (daudz nopietnāku nekā man ir nepieciešams, varbūt tāpēc, ka eju individuālo terapiju) no citiem pieredzējušākajiem biedriem un saskatīja jēgu palīdzēt jaunpienācējiem. Viena Al-Anon dalībniece man tā arī pateica: man liekas, ka mēs te nākam jaunpienācēju dēļ. Visas tās huiņas jau ar laiku var izrunāt citur vai pats ar sevi mājās, bet tam vienam cilvēkam, kam iestājusies tā apakšā, tam vajag to vietu, kur atnākt un redzēt, ka neesi tāds vienīgais un ka var palikt labāk.

Nezinu, es nekad neesmu izjutusi nekādu spiedienu. Un vēl der atcerēties, ka katra grupa ir bezmaz kā suverēna vienība. Gan jau, ka dinamika grupu ietvaros stipri atšķiras. Tava grupa pirms 25 gadiem tikpat labi varēja būt smadzeņu skalošana, bet tas nenozīmē, ka tas notiek šodien.

(Reply to this) (Parent)