|
Septembris 6., 2017
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 06:43
nu man šķiet, ka situācijā ar invaliditāti precīzāka apzīmējuma, kas pateiktu to, kāda ir cilvēka situācija pasaulē, meklēšana ir reāli svarīga
jo
1) jautājums par to, kas vispār ir invaliditāte kā fenomens, vēl arvien ir atklāts (kāpēc mēs kategorizējam to veidā x, bet ne veidā y? Kāpēc, piemēram, bērnam, kura intelektuālā attīstība ir stipri kavēta, speciālus palīglīdzekļus meklē sistēmiski, bet bērnam, kura intelektuālā attīstība ir stipri straujāka, risinājumu meklē vecāki? vai šis ir vienīgais un pareizais ceļš?)
2) jautājums par to, ko darīt ar cilvēkiem, kam ir invaliditāte, arī ir atklāts (uuuun šeit jau ir spektrs no "ārstēsim un pēc tam noķersim un vēlreiz ārstēsim" līdz "viņu invaliditāte, viņu problēma" ar visādām interesantām variācijām pa vidu - piemēram, cilvēki, kuri apgalvo, ka viņiem ne prātā nenāktu "salabot" savu invaliditāti, cilvēki, kas no invaliditātes atsperas, lai kļūtu par kiborgiem etc) - tāpat kā, protams, ir atklāts jautājums par to, cik lielā mērā un kā mainīt vidi
3) cilvēkiem Latvijā, vēl nav īsti nācies saprast, ko nozīmē "ikdienā būt saskarsmē ar visdažādākajiem cilvēkiem" - t.i., invaliditāte līdz šim ir ar milzīgu varbūtību ir nozīmējusi sociālu izolāciju un/vai patstāvīgas dzīves neiespējamību - kas nozīmē, ka tad, kad vide būs kļuvusi pieejamāka (kas lēēēēnām, bet notiek) un cilvēki ar invaliditāti ikdienā būs sastopami daudz biežāk, kā arī daudz biežāk darīs lietas patstāvīgi, bez asistenta, priekšā būtu jau jābūt valodai, kas pēc būtības atbilst tam, par ko tiek runāts.
t.i., konceptam mainoties un mainot savu "novietojumu" no perifērijas uz centra pusi, mainās arī valoda, kādā par to runā, un es redzu jēgu šo valodu veidot apzinātāk.
|
Reply
|
|
|