Ierakstā es saku, ka tas ir brīnišķīgs stāsts (sižets/kompozīcija), kuru man personiski pabojāja (ne visur, bet daudz kur) dramatizēšana izteiksmē.

Runājot par kaut kādu platonisku "universālo stāstu" un "kruzuļiem", es nerunāju specifiski par šo darbu, bet par konceptu vispār (ibo ne es ticu, ka šitais ir katrā ģimenē, ne saucu to, kā raksta N.I., par kruzuļiem). Un gribu teikt, ka tad, kad rakstnieks mēģina uzrakstīt kaut kādu stāstu, ko šis ir, teiksim, paņēmis no dzīves un kam vajadzētu būt totāli atpazīstamam, ir ļoti daudzi veidi, kā šis teksts var saiet ķīselī (no kuriem viens ir totāla sakruzuļošanās, bet ir arī daudzi citi). Cilvēkiem, kas nekad nav nopietni rakstījuši, bet uzskata, ka uzrakstīt šādu universālu stāstu, ar kuru var identificētie teju vai katra ģimene, nav nekāda dižā māksla, parasti saiet ķīselī ātrāk un baisāk nekā rakstniekam. :)

Ko es neattiecinu uz N.I., jo 1) ļoti daudziem lasītājiem viņas rakstības veids strādā perfekti, un es visnotaļ varu nebūt mērķauditorija 2) viņas dramatizēšanas līmenis bija tieši tik daudz, lai es stāstu redzētu/saprastu, bet raudāt nesāktu, a kas ir teicis, ka man obligāti jāraud.

(Reply to this) (Parent)