Man daudz intersantāks rupjo un visu citu vārdu sakarā liekas seantiskais aspekts. Varu par to runāt ļoti primitīvā veidā, bez attiecīgas augstākās izglītības, bet nu tomēr. Savā laikā saskaroties ar baznīcslāvu valodu, baznīcā, baznīcslāvu bībeles tulkojumā un lūgšanās, biju ļoti pārsteigts, cik pilnīgi, ietilpīgi un pašpietiekami ir šie vārdi. Un tad man paskaidroja, ka šī baznīcslāvu valoda tieši tāpēc arī tiek glabāta, kā dārgs mantojums - jo valoda, kuru lietojam ikdienā ir drausmīgi izļurkāta, Tipa, vārdi ir izdrāzti, tie izreflektēti visdažādākajos ārējos naratīvos (akvai, es ceru lietoju šos jēdzienus pareizi!) un tādējādi pazaudējuši spēku. Un tas ir jūtams (vismaz es to jūtu) salīdzinot kaut vai baznīcslāvu bībeles tulkojumu ar krievu, latviešu tulkojumiem. Tie ir nebaudāmi un plakani. Tādā nozīmē es neredzu nekādas izšķirības starp rupjiem un nerupjiem vārdiem, ja tie tiek lietoti modernās, laicīgās dzīves naratīvā, tas ir adekvāti, tieši tur ir viņu vieta, vienīgi nevajag tad dalīt tos rupjajos vai nerupjajos, jo šis naratīvs jau tieši tāds arī ir un tajā visi vārdi vienādi rupji un vienādi izjāti. Lai neteiktu, ka lielās vārdā nenosaucamās patiesības priekšā visi vārdi ir vienādi rupji, arī tie pilnīgie. Vienīgais, kas nav rupjš ir klusums. Lai vai kā, man daudz svarīgāk liekas ņemties nevis ar kādiem ārējiem naratīviem, bet ar vārdu atgriešanos pie sevis, pie katram pie savas pirmatnējās pilnīgās nozīmes, beigt vienreiz atritināties un izšķīst, bet saritināties atpakaļ iekšējā vienotībā un atgūt jēgu.

(Reply to this)