|
Maijs 2., 2003
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 01:35 - vējš un nekrofīlija
Paskatījos, kā ļauži iestudē manu lugu. Sajūtas visnotaļ pozitīvas, lai arī jauno aktieru vecums ir līdz 7. klasei, bet luga (Sargeņģelis) ir - kā es ar šausmām konstatēju - ar zināmām nekrofīlām tendencēm, un piedevām vēl pamatīgi jāpārstrādā (lasi: tizla).
Tajā pašā laikā esmu izslāpusi pēc komplimentiem un bezierunu atzinības no tuvāko cilvēku (lasi: ģimenes) puses. Par visu, ko es daru. Bet, loģiski, mana ģimene taču nav nekādi lutinātāji. Jā, varbūt man pietrūkst mīlestības, t.i., kāda tās aspekta.
Gribas (atkal) dabūt sevī to pusaudzisko maksimālismu; kā viena zināma meitene ;) patētiski teica - "Viņa taču ir MĀTE! Viņai mani Jāmīl!" Būtu smieklīgi, un piedevām vēl būtu neviltoti.
Un nereāli.
Šobrīd varētu vismaz uzlikt spilvenu uz galvas tai balsij, kas man vislaik stāsta Tev Taču Viņi Ir Jāmīl. Un Tev Taču Ir Jāsaprot, Ka Viņi Tev Vēl Tikai Labu. Un Novērtē To, Ka Viņi Tev Ir.
Kāpēc pusaudža maksimālisms manī ir beigc un pūstošs, un augšāmneceļams, bet tā aukstā balss, kas bija paredzēta maksimālisma slāpēšanai, dzīvo un bojā man pašsajūtu uz velna paraušanu?
Bet patiesībā vienīgais īsti patīkamais pasākums šodien bija vējš matos. Tā, ka no malas droši vien nevarēja pateikt, kur man seja, kur pakausis. Pamatskolā par šādiem un līdzīgiem paskatiem (t.i., izskatos kā gribu, kā jūtos, kā vēlos, po par to, kā tas izskatās) mani mēdza pamatīgi apcelt. Bet ir lietas, kas nemainās :)
Tas vieš manī cerību, protams.
Es zinu, ko es vēlos, es zinu, ka es to nevaru dabūt // vai vismaz šobrīd nevaru dabūt // nesalaužot, un tik un tā mani priecē. Sapnis. Nejaušs un muļķīgs smaids. Vējš matos, galvā un sirdī.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |