šorītiņ maziņš pizģec. Pacietības mērs uzdod pa nerviem: nu cik tad var, nu cik tad var kavēt darbu! (dziļas ieelpas pauze, kas man tā kā vienmēr seko pēc retoriskiem uzbrukumiem, kas raidīti nezināmā ļaunā vierzienā) Otrā šā rīta prātula - ar visu savu saullēktu bilanci ķešā es droši varētu sacensties ar pašu Boņuku.
ļoti pretrunīgi. protams. Un bezsaturīgi arī. tas arī pats par sevi saprotams. Man mazītiņā cerībā, ka vecumdienās es rakstīšu vai nu francūziski vai vāciski. valodas saturīgums atsvērs visas šīs pasaules radības mokas iedomājoties, ka no manis kādreiz varētu sanākt Viktors Eglītis.