"Christina the astonishing...the stinking human sin..."

Pēc šī vakara dāsnajām veltēm viss ir palicis tādā kārtībā, kā pienākas būt. Un rīt es gulēšu kā Agnus Dei. Christina the astonishing behaved in a terrifying manner...man vairs nav jāskatās pagātnē, jo es maļu tikai nākotni tik apnicīgā veidā, tik regulāri uzmācīgā veidā, kas atver metafizikas spārnus un ļauj tai lidot...she died at a seventy four, she died at a seventy four...bet mēs vēl nemirsim, pirms nebūsim paveikuši kādu darbiņu un nebūsim ļāvuši nokaunēties this stinking sin...nelabums ir tik nesamērojams ar vispārīgo laikmeta noskaņojumu, mēs noteikti lauzīsim kaklus, ne jau sev, bet kādam vārdā nenosauktam. es nelekšu mānīgajā pavasara Daugavas ūdenī, kas izskatās tik izaicinoši iemidzinošs, kā galda noēvelētā virsma vai ūdens glāze Stalkerī, kuru iespējams pakļaut savai ticībai, nevis gribai...ar ticību mēs izaicināsim visus pret mums lidojošos dunčus un gan jau arī no krātiņa izlaistus lauvas, kam jāpārbauda mūsu grēks mērs...cīņa par to, kurš pazemosies pirmais un nevis par to, kurš solīs vairāk, jo daudz sola arī Sēnas krastā dzīvojošs ierēdnis, kurš tikai ārēji izrādās pēc tāda kas aizbēdzis no sava likteņa,bet gan jau izrādās, ka viņš ir tikai viens no nelaimīgajiem, kurš zaudējis redzi un stāv un stāvēs rindā uz zālēm līdz 74 gadu vecumam...un tad no neticības rodas ticība Placebo, zinātniski pierādīta un efektīgi sevi pierādījusi dzīvē, kuru jebkurā gadījumā iespējams dzesēt ar vieglu aizmiršanās devu pie alus glāzes, kur nav vajadzīga ticība un visu nosaka pieredze... bet ticībai ar pieredzi nav nekāda sakara... she fled to remote places...un neviens mūs netraucēs, tikai mēs sevi izcīnīsim līdz galam, bez atlikuma un nožēlas.