TUr ārā stāvēja kāds līdz šim neievērots stāvs. Tā kā cilvēks, bet varbūt nē. šaubas izplēnēja līdz ar redzes asuma atgriešanos. Viņam bija kruķi, tas izskaidroja viņa mazkustīgumu. Kaut kur apkārt klaiņoja suns, kurš atgriezās pie šī stāva un lika viņam viekt nenozīmīgu kustību. Es pīpēju un domāju, ka arī mūsu cilvēku dzīves ir pilnas neapjaustu, noslēpumainu kustību. Tikai pasaule apkārt griežas, bet mēs stāvam vai sēžam ar kruķu vai ratiņu palīdzību. un tad, kad es jau taisījos dzēst savu izsmēķa atlikumu, viņi abi divi devās mājās norakt savas dzīves no citu cilvēku skatieniem. Cilvēks ar suni. Viņi nomirs un mēs neko nezināsim par viņu dzīvi. varbūt tikai pastarpināti mēs izrādīsimies vistuvākie radinieki, bet arī tad neviens no mums to nezinās. Mēs slēpsimies zem pseidonīmiem un tēlosim savas zemapziņas robežas un vainosim pie tā globālizēto pasauli. Mēs būsuim dvēseļu radinieki uz pusslodzi, jo neviens nebūs parakstījies pārkāpt nerakstītus likumus: ar svešu nesatiecies un nerunā. Viņš ir ļauns, bet varbūt pat slepkava un tavas iekšas to nezinās. Galds arī paliks neskarts.

par dvēseļu radniecību tikai iedzimtie domā. Viņi dala savas jaunlaulātās sievas ķermeņa labumus ar sava ciemata locekļiem un nevienam nebūs zināt, no kā šis bērns. Nav bastarda, nav asinsatriebības. Katram ir savs ciema kukulis un sievas iet medīt pāvus, kamēs vīri tecina dievu suslu. Dvēsele mīt vienotos ķermeņos. Un gars nolaižas, bet tas nezina, uz kura pleca notupties. Viņi laikam viens otru mīl - nodomā Gars un aizlido uz tālajiem rietumiem pie nemiera nomocītajiem cilvēkiem.