man šodien viss pie nieres

nevaru atrast skarbākos un reizē skrupulozākos vārdus, ar kuriem ieskrāpēt pelēkajām sajūtām mugurās.

katru rītu un vakaru mēroju turp un atpakaļceļu pāri vanšu tiltam un vienīgā doma, ko es šorīt izsmadzēņoju bija tā, ka šajās padsmit šķersošanas minūtēs es nekad neko īpašu neizpreparēju ...

Es noteikti esmu nepateicīgākais kultūras filtrs - lai cik es flirtētu ar kino, mūziku, literatūru un kādām citām daiļajām mākslām, neviena no tām mani neaizkustina.

Es ļoti maz ēdu un pārsteidzoši maz pīpēju, bet vispārsteidzošākais ir tas, ka es vēl mazāk dzeru lēto sarkano suslu. Un tāpēc es ķeros pie visvispārsteidzošakā - šodien es tiešaām tiešām beidzot mērošu ceļu uz tuvīno Maximu, lai iegādātos šī vakara izklaižu programmas naglu - lēto vīnu. man tā niez nagi beidzot slēgt šo bodīti ciet, bet es nespēju..pat nezinu, kāpēc... manas sajūtas ir notrulinātas un es nekādi nevaru vairs sevi saukt par mazohistu..varbūt tikai par bēdīgo sajūtu meistaru. bet varbūt es sevi mānu?! Vai šīs būtu aizturētas ilgas pēc atgriešanās - savā darbā vai Hamburgā? Jau?