Pēdējā rakstā "par mākslu" kants uzrunāja man tuvu un jūtīgu tēmu. negribēju pārāk izplūst savā komentārā, tāpēc rakstu šeit. otrkārt, manī radās ierosme apmeklēt Arsenālā izstādīto pašmāju censoņu instalāciju mākslu.
Runāšu skaidru valodu - savā ilgajā muzeju apmeklētāja vēsturē nekad nebiju tik ātri izstaigājis kādu izstādi. jā, tieši tā, izstaigājis un nevis citādāk. Arsenāls ir pietiekami plašs, lai man būtu kur izvērst savu ātro soli...
Neesmu es nekāds baigais Durand-Ruel vai pats Vollar, lai par mūsdienu mākslu, īpaši instalācijām, es spriestu ne pēc mūsdienu domāšanas šabloniem, bet ar apgaismota, tālredzīga lietpratēja acīm. Tomēr es uzdrošinos izdarīt pāris signālšavienus man svešā dārziņā.

Mūsdienu māksla cenšas pārkāpt un jaukt visas tradicionālās mākslas izpausmju robežas. Tēlotājmākslas žanri vairs neatrodas savu ierobežoto līdzekļu un tradīciju jūgā un līdz ar to grūtāk arī saprast, kas ar vienu vai otru mākslas darbu ir domāts. Un galu galā rodas jautājums, vai to var saukt par mākslas darbu. Kuri ir tie parametri, pēc kuriem var teikt, ka šis darbs vairāk vai mazāk pieder pie tēlniecības, pie glezniecības vai pie podniecības.
Manuprāt, viens no šī ārprāta pamatnosacījumiem ir meklējams milzīgajā tehnoloģisko iespēju gūzmā. Kopš Leonardo, ok, dažam labam varbūt kopš Mikelandželo vairs nav nekādu ilūziju, ka absolūtā skaistuma etalons ir sasniegts un, ka vienā ziņā cilvēka prāts ir atbrīvots un tas var nodoties vieglprātīgākiem gājieniem. El Greko drausmīgais manierisms parāda to, ka no skaistuma līdz XX gs. reminiscencēm mākslā ir viens solis. Skaistuma etalona meklējumi ir lieki un piederas romantiski noskaņotajiem laikmeta gara apdziedātājiem...katrā ziņā skaistums kā priekšnosacījums vairs neeksistē meinstrīmā, virspusē parādās katra indivīda ego, zemūdens akmeņi, draumsu stāsti utt. andergraunds, īsāk sakot. Ko nu katrs no tā andergraunda izzvejos, tas paliek paša ziņā..šāda mākslinieka pieeja piedāvā vislieliskākās izpaušanās iespējas, nav vairs visiem jāsacenšās ar Rafaēlu pēc iespējas piemīlīgāku un dievišķuma apdvestāku enģelīšu zīmēšanā..nekāds plaģiātisms, nekādi pārmetumi idealizēšanā, falsificēšanā, fotožopošanā...visi dara kā grib un ko grib...jo māksliniekam nāk palīgā zinātņu attīstības sasniegumi, kas mākslinieka jaunrades iespējas noved tik tālu neceļos, ka pat ne ideja, bet tehnika kļūst par noteicošo mākslas darba pamatvērtību...plus, protams, pie tā visa nāk klāt arī mārketings

Traģiskākais, kas no visa manis iepriekš teiktā izriet ir tas pie kā jau nonākuši daudzi mani priekšgājēji - mūsdienu mākslai nav jēgas. Tā nav praktiska no funkcionālā un baudas viedokļa. To tikpat labi var nolikt gaitenī uz parketa vai arī bēniņos pie žurkām sagraušanai. Lai no kurienes ko izvilktu un kur noliktu, to vienmēr varēs pasniegt par mākslu un tā izskatīsies kā māksla, jo izpratne par to kā jāizskatās mākslai un kur tai būtu jāatrodas, es uzdrošinos teikt, vispār nepastāv. es tāpat uzdrošinos teikt, ka pēc 50 , bet varbūt simts gadiem tikai pediņi pirks mākslas darbus un tikai dīkdieņi vēl uzdrošināsies teikt, ka viņi ir mākslinieki. Acīmredzot, Māksla, tā ar lielo burtu, Rietumos ir izdzīvojusi savu jēgu, tai ir jēga tikai tik tālu, cik katrs indivīds iedomājas to saprotam. Mūsdienu māksla ir pārdevusies un tā ļaujas kā pēdējā padauza uzpirkties, jo katram Mākslas pazinējam patīk doma, ka viņš saprot Mākslu vai vismaz to atsevišķo mākslas darbu.

Nobeigumā, lai ilustrētu mūsdienu mākslas traģisko ietekmi uz cilvēkiem, atstāstīšu kādu gadījumu ar savu skolas biedru. Skolā, pie kādas no kārtējām baltajām sienām bija pielikta glezna, kas sastāvēja no vairākiem krāsu pleķiem. pašā vidū bija pielīmēts kaut kāds štrunta kartoniņš, uz kura, ja nemaldos, ar pildspalvu bija uzzīmēts kāds ķiņķēziņš. Nu un reiz man gadījās redzēt kā mans draugs klases biedrs burtiski urbās iekšā šajā gleznā. Viņš urbās, varbūt pat noņēma nost savas brillītes un tad vienā brīdī novērsās no tās un bilda man: "esmu sapratis, kas šajā gleznā ir attēlots". varbūt arī viņš saprata, bet es noteikti sapratu kaut kā citādāk. un vispār žēl, ka es viņam nepaprasīju, cik pēc viņa domām ši glezna varētu maksāt...t.i., kā vērta ir šī glezna.