Es vienkārši nevaru noturēties neierakstījis vēsturē izcilāko dzīvo piemēru kā ar negausīgu dzeršanu un blandīšanos apkārt var uz zaļa zara tikt. ņemiet vērā, mānā sakāmajā nav ne kripatiņas ironijas.
Klausieties: "Lūk, pirms svētkiem iereibis atnāk namdaru desmitnieks Fjodors Ivanovičs Muravļovs un vaļsirdīgi saka krāsotāju brigadierim Sinebrjuchovam - teicamam meistaram, nopietnam, krietnam puisim, kas atrodas ieslodzījumā jau desmito gadu: "Ko? Aizvien sēdi, budžu dēļiņ? Tavs tēvs to vien darīja - zemi art un govju skaitu vairot - grasījās paņemt sev līdz uz viņpasauli. Un kur gan viņš tagad? Trimdā nomiris? Un tevi iesēdinājis? Nē-ē, mans tēvs bija prātīgāks: viņš no mazām dienām visu nodzēra pa tīro, mājele tukša, kolchozam pat vistiņu nav nodevis, jo nebija ko dot - un tūdaļ kļuva brigadieris. Un es tāpat kā viņš - šņabi dzeru, laimīgs esmu." / Gulaga Archipelags III - IV, 483.lpp./

Mazs jautājumiņš no manis - kas ir labāks: opijs vai kapitālisms? Miljons šur vai tur, vai viens par visiem un visi par vienu?