Kāda paziņa man pavisam nesen teica, ka viņa klusējot un maz runājot laikam jau tāpēc, ka bērnībā viņai patika daudz vērot. Arī tagad viņa pamaz runā, bet kad runā, tad vajag saprast. nedrīkst uzprasīties un tad nesaprast. Bet nu ne jau par viņu esmu šoreiz nolēmis runāt, bet par sevi. Atkal jau par sevi. Par sevi kā vērotāju.
Par savām vērotāja spējām esmu ļoti kristiski noskaņots, jo pārāk viegli laižu teikto gar ausīm un redzēto neievēroju. Vienkārši piemēri - trīs dimensijās sāku zīmēt varbūt vienpadsmit gadu vecumā, bet dziesmu vārdus nespēju saklausīt joprojām. Tā vietā es labi piefiksēju lappusi, līdz kurai esmu aizlasījies, spēju atcerēties kaut kur izlasītus vai pa ausu galam dzirdētues faktus. Un tas par spīti tam, ka jau no mazas kājas mani audzināja mīlēt roku darbu un nejaukties lielu cilvēku sarunās. Tagad, cik jūs nojaušat, varu pateikt, ka piemēram absinta galvenā sastāvdaļa ir vērmeles, bet kā šīs vērmeles izskatās - to man neprasiet, ja ļoti vajag, varu atšķirt Spānijas baroku no Francijas baroka un pat nosaukt šo stilu virzienu īpašākos piemērus, bet ja prasīsiet, kam man tas - atbildēšu: aiz inerces. Lūk, šīs pašas inerces pēc es varētu arī visu dienu nostāvēt pie pults un izdarīt vienu vienīgu, apšaubāmas objektivitātes un virtuozitātes darbību. Dievs pas' neiztraucējiet mani! Aizmirsīšu par tēvu un māti un vēl mazbērna dzimšanas dienas torti, bet neaizmirsīšu lūk ko, ka šī bija piectūkstoš astoņsimt trīsdesmit sestā rokas kustība šajā darba dienā. ja neticat, varu minēt jums vēl atklātāku piemēru - ar tādu pašu apskaužamu aprēķina monotonitāti varu arī alu kausu izdzert. Par saturu aizmirsīšu, par visu pasaulē aizmirsīšu, bet tikai ne par apmeklētāju skaitu bāriņā, izdzerto malku skaitu, pudeļu formu un izpīpēto cigarešu skaitu. Jautāsiet, kāda tad jēga dzert? - nu bet ir jau jēga, žvingulis taču no tā nemāzinās, kur nu! Tātad matemātiķis? - nu jā, savā ziņā jā. Bet mācos es vēsturniekos. Skaitu pagātni un aprēķinu to. Jā tieši aprēķinu to. varu pat izklāstīt pie kāda vēsturiska aprēķina šī rīta skurbumā esmu nonācis. Visiem labi zināms, ka 19.gs sākumā, precīzāk 1833.g. Anglija vienpusīgi pieņēma verdzības atcelšanas aktu (precīzāk 1833.g.). Turpmāk šai neapšaubāmajai jūras lielvalstij nesagādāja lielas problēmas arī pārējās zemes piespiest atteikties no verdzības. Bet, kas tad nu, angļiem mazliet paslīdēja kāja un Ķīnā viņi paklupa uz grābekļa - pat veselas divas reizes - 1839 -1842.g. un 1856 - 1860.g. t.s. Opija karos. Un ziniet par ko angļi cīnījās? - par to, lai viņi varētu arī tālāk netraucēti mirdināt un devalvēt ķīniešu pretošanās spējas. Angļi cīnījās par nēģeru dvēslēm, bet no otras puses cīnījās par to, lai ķīniešu dvēsles kļūtu atkarīgas ar opija palīdzību. Un tad vēl viens īss piemērs - par brīvības, visu iespēju zemi, kausējamo katlu, īsāk ASV. Jūs zinat, kad tur atcēla verdzību? Pirmkārt - par nopelniem pilsoņu karā. Otrkārt, tikai 1865.gadā.