Manī maisās pretrunīgi mažori un minori. Viens par mani, otrs par citu, bet trešais par vēl ko citu, bet kopā jau laikam viņi viens par visiem un visi par vienu. Pirmkārt, man būtu jāizsaka liela bagāža pateicību sehnsucht - par ierosmi 3 dienu laikā noskatīties 4 filmas, par izspēlētajām neskaitāmajām zolītes partijām, kas par spīti pieaugošā progresijā augošajiem mīnusiem, tuvina mani garīgi nobriedušāka vīrieša stāvoklim un visbeidzot par ļauno labo Svīniju Todu. Man neaprakstāmi iet pie sirds tas, ka ļaunumu var tik skaisti, liegpilni un aizgrābjoši apdziedāt. Misis Lovetas "worst pies in London" vispār ir aronija. odziņu odziņa. Jā, un tagad pie pārējiem mažoriem - vispār man te tagad nevajadzētu uzstāties jeb pūst miglu acīs, jo ja mana iedvesma mani nemāna, man tagad nav 'iekšās'. šadas situācijas visnotaļ izvēršas pretrunīgas sevišķi, ja ir ko teikt un ja pēc raksta trapinēšanas uzrodas daudzum daudzie komentāri. Tātad, kas ir svarīgāks: saturs vai iedvesma?; atskaites kāda tur ieturēta lietvedības formulāra veidolā, denuncianta skribelējums: eu, ti slišis.... , apgaismības laikmeta disertācijas par lietu dabu .... vai vienkārši polkas piesitieni ar zināmu aizgrābtības devu a la worst pies in london. protams, jautājums no tā augstākā plauktiņa, bet tā kā man šovakar nav iedvesma un pat šo iedvesmas trūkumu nespēju apdziedāt ar zināmu pašiedvesmu kā misis Loveta, tad baidos, ka šajā reizē - neviens no variantiem nav derīgs. Liekas, šis būs viens no darbiņiem bez nobeiguma, Error! Error! jūs jau zināt kā reiz gadījās tiem diplomātiem no Atēnām (?), kas ieradās Lakonijā..nu tad lūk, kaut kas līdzīgs gadījies arī ar mani.