UN ko es īsti gribu?! Ko īdu, ko gaužos apmērīgi, nesamērīgi, it kā cenzdamies aizgrauzties līdz pasaules centram kā līdz savas miesas pazemīgi noslēptajiem nerviem, kauliem un asinīm, sāpēm, ko šobrīd grūti aprakstīt, jo nezinu, kur tās meklēt. Tik ļoti vaidēšana nav puiciska, predestinācija un viss ap to - vājo un kristiešu pazīme. bez tam kristietība jau pati par sevi kā es tiku mācīts augsti godājamajā augsto zinību skolā LU ir jāuztver kā zemē sisto mācība. Ironija, lūk, tas ir vārdiņš, nervu kamoliņš, tik uztverīgs un vieglītiņš parazītiņš, veģetējošās nervu noplūdes novadītājs. un tā vienmēr kā ik reiz un vēlreiz atkal un atkal no gala un galu punktiem. Pilnīgs nervu un galvas smadzēnu uztvertspējas izsīkums, Ironija, tev, ir jāpiekāpjas, būtu jāmāca pieklājība, padedē, paleciens un pazemīguma pārpilns nolieciens gar manu kurpju purngaliem. Lūdzu, es lūdzu, Tev jāapsola. Katrs cilvēks jaunajā gadā ko nosolās, arī tev neizmukt no: nekas cilvēcisks man nav svešs.
IRONIJA: ak, niekalbi, Viktor, tāds muļķis Tu esi, Tu nesaproti,man nav kur bēgt. Iespējams, ja tu pašreiz būtu pie pilna saprāta paplātes, Tu apslēstu, ka pašreiz Tu mal nesvešu putru. Tā ir putra, ko pats esi savārījis. labi, kaut vai, es esmu tas sviesta pikucis, kuru tu tikko iemaisīji.
VIKTORS: neko nesaprotu vairāk. Tā ir nelīdzvērtīga cīņa, tu esi tu, sieviešu dzimte, sieviete... es grib mieru, mazliet pasnaust, sapņot...
IRONIJA: EINE NEUZEIT IST GEBOREN.