Es klīdu pa naksnīgās R.... ielām, bez naudas ķešā un bez noteikta mērķa. Mērķa nenoteiktība iespējams bija tikai mirkļa vājums, jo kad es peķšni uz ielas sastapos ar Maariiti, pirmais, ko es viņam uzjautāju skaara iedzeršanas teemu. Jebkuraa gadiijumaa, pat ja es nebiju šīs akcijas iniciators, mani ši doma ļoti iepriecinaaja un galu galaa Maariitis nebija sen redzeets un noliišana vientuļā naktskluba buucenii noteikti bija salds auglis. Maariitis man piedaavaaja aiziet uz kaadu viņam labi zinaamu nakts lokaalu, kas atrodoties tur kaut kur. .. un mees gaajaam (šajaa briidii es labpraat buutu ieņēmis kaadu šļunku, bet nebija no kaa) tad peekšņi mums kaa kurmjiem bija jaalien dziļā alaa pa vertikaalaam kaapneem. gaismas stabs ietriecaas man pieree un ja kaads man šobriid buutu prasiijis - nu vai tu redzi gaismu tuneļa galaa?, tad es buutu atbildeejis - es neko neredzu, jo gaisma man ir padariijusi dulnu. Nekur taalu no patiesiibas es nebiju. kaapu tik zemaak pa serpentiinveida šaurajiem pakaapieniem, ktikk tikko man kaaja nepasliideeja, lai es nebuutu kaa taada sniega pika saakusi velties ap savu asi no biistamaa kalna. maariitis man bija krietni aizsteidzies prieksaa, tikai pirmajaa briidi veel speeju saskatiit viņa muguras apveidus un tad jau manu acu prieksaa saaka blaaveet gaismas stabs un es kaa Maakoņu teevs raudziijos uz šīs pasaules iezemiešiem ar pazemiigu un miilošu skatu. Es neticeeju savaam aciim, Maariitis mani bija ievilcis balto linu kreklu un bikšu pasaulee. Saprotiet, viņš bija noleemis sazveereeties ne tikai pret manu karstaako veelmi iedzert aukstu aliņu, bet vēl arii pret manaam juutiigajaam maņām - man nepatika gaisaa virmojošaa esence vai vismaz esence, kuru man likaas es vareetu šeit sajust, man nepatika viņu hipijiskaas nemonogaamaas un hipernemonogaamaas vaļības. puspaveertaas bikšu starpas, kruutis un varbuut veel liekais svars. to visu vārda visīstākajā nozīmē es redzēju kaa pa miglu
Par laimi es no taa visa tiku laiciigi aizsaukts prom, man atļāva tik pirksta galu iemerkt šajaa duļķainajaa,lai gan peec paskata un uzbuuves, gaismas pasaulee. Maariiti es taa arii vairs nesastapu, un tad, kad miegaa es biju pamodies no miega, kaadaa citaa reizee un nu jau nokuupejuša mikrorajona aklajaa stuurii es sastapu savus draugus - Kriss, varbuut Ilzi un varbuut Jaani T, kas taa paarmetoši, bet avrbuut aiz trulaas nepacietiibas paargaidiijušies mani atgriežamies no sapņa, vaicaaja, kaa man gaajis. tajaa briidii, kad mees staaveejaam pie sienas, vienu kaaju atspieduši pret ķieģeļu sienu un kuupinot vienu cigareti peec otras, man likaas, ka es dziivoju, bet arii tad es sapņoju.