Miitiskas un sen sen zemapziņā izsapņotas iedomas laiku pa laikam ar apzinātu regularitāti un varētu pat sacīt ar pašapzinīgumu piespiež mani pei sienas, un tad man neatliek nekas cits kā paņemt klausuli rokās un jautāt: "Mīļā, kas mums šovakar padomā?" Ne jau šajā ikdienišķajā un neaizmirstamajā jautājumā slēpjas tas zemapzinīgums, nemaz nē, bet pašā nojausmā uz ko vedina šis jautājums, kas adresēts man vai tam otram. Lemons? Lemonatkarība? Vai tā to varētu nodēvēt? Es domāju kaadreiz, kad šīs vasara jau sen būs aiz kalniem un kad jauna vasara atausiis, noteikti uzvilkt savu beerniibas T-kreklu, kas bija dzeltens, tāds maaleetaaju iecieniitaa dzeltenaa tonii un uz tā bija attēlots citrons un uzraksts "Lemonator". Vai kaads veel netic šīs dziives nolemtiibai ? Vai juus jau neticat, ka es to izdariišu, jo maz kas ar mani var gadiities liidz naakamaa vasara ataust un vispaar ar lemonu arii kaut kas var atgadiities?! Neticat - es ticu! Un ticeešu arii tad, ja es taa neizdariišu!