Patiesību sakot mani moka zināms mulsums. Seežu mājās, kur joprojām turpinu atsrādāt savu sūri grūti nopelnīto slimības lapu. Jā, kā vēl citādāk lai izsakos par šīm mokošajām bezbēdu dienām, kas man pienākas pēc noliktās kārtības kā jebkuram darba vergam? Gribi gulēt - guli, gribi kaut ko darīt - dari, un jūties apmierināts, ka meslu vietā šai valstij un sabiedrībai vari piedāvāt savas vārsmas. Nu labi es meeģinu. Vai tad kāds vēl ir jebkad ticis tiesāts par to, ka viņš mēģina ?, drīzāk jau atbildība iestājas par to, kas ir iznācis mēģinājuma galarezultātā. Vienvārdsakot, man turpinās bezbēdu dienas,jo katra vakara pārdomas apstājas pie tā, ko es esmu mēģinājis. Teorētiski un praktiski tā mēģināt var kaut vai visu apzinīgo mūžu, arī komunisti mēģināja, kaut arī pēc 72 gadus garā eksperimenta beigām varēja izdarīto novērtēt ar miglainām izaugsmes līknēm. Un tāpēc es sev jautāju (kā Veņička) kā audzēt darba ražīgumu - kā būtu ar pastiprinātas uzmanības pievēršanu vācu tekstiem, kursa darbam vai izklaidējošai literatūrai??!
Saprotamu iemeslu dēļ es neminēšu savus panākumus darba laukā, jo tāpat es kā allaž apstājos pie dažiem vārdiem, atsevišķām frāzēm un cigarešu dūmu atvēsināta prāta. Kā nekā - ārā ir nemitīga sutoņa un koncentrēšanās problēmas ir klāt kā zvērinātais advokāts.
Tomēr, tomēr, reizi pa reizēm beigšu jūs mocīt ar uzmācīga tipa izaicinoši garlaicīgo vāvuļošanu. Ceru, ka jūs man piedosiet un pienemsiet manu labas gribas žestu - mazu smuku pasāžinu par manu mīļoto Franciju.

Tas, kurš mani reiz iepazinis, zinās teikt, ka par šo zelli var spriest nevis pēc viņa darbiem, bet viņa saldi piparotās kaisles uz Franciju un visu 'francisko'. Atzīšos jau pašā sākumā - beidzamā laikā ši kaisle ir vairāk piparoti salda kā saldi piparota, bet tas jau, protams, neliek teikt, ka šajā sakarā pār mani būtu nolaidusies kaut kāda mistiska nolemtības sajūta. Nekā mistiska manā romānā ar Franciju nav. Ja reiz esmu līdz ausīm, tad esmu un te neko nevar labot. Jūs jau paši labāk ziniet,ar pirmo mīlestību ir tā kā ir, - to nekad nevar aizmirst. Es labprāt mainīšu savas domas par Somiju,Zviedriju vai Vāciju, varēšu es ar tām izrēķināties kā ar savām paša zeķēm, bet ar Franciju, nē, to lūdzu atstājiet manā ziņā. Ar Franciju vajag maigi un ar mīlestību. Lolojums var būt miesās kroplīgs, defekti un buktes var maitāties un izraisīt nelabu smārdu un galu galā traucēt kaimiņam,bet beigu rezultātā,lai kas arī no tā neizaugtu -neglītais pīlēns vai gatavais gulbis - visi to cienīs tā pagātnes dēļ. Protams, viss sākas ar pašiem - to, vai paši francūži ar sevi un savu valsti lepojas un kādu redz tās nākotni. Domāju, ka francūži mani te varētu apturēt un sākt nopietni apcelt, jo viņi teiktu, ka viņiem kā lielas nācijas pārstāvjiem ar tādiem mazvērtības kompleksu mocītu mazu tautu jautājumiem sevi nav jānodarbina, un vēl piebilstu: paskaties apkārt un pasaki, vai tev liekas, ka no mums nebaidās un mūs neciena? Nu varbūt, kaut arī man gar to nebūtu nekādas daļas, piekritīšu franču nospiedošajai sabiedriskās domas mažoritātei, tencināšu par atklātību un teikšu: arevuā.
Mans piparoti saldais romāns ar Franciju ir delikāts, tik delikāts, ka jūs jau jūtat, tepat uz vietas gaisā virmo piespiestības un neertuma dvaša. Juus nepacietīgi teiksiet: "Nu sāc,nu sāc! Vismaz ar to kā viss sākās?" bet es atbildēšu: "Visa sākums ir tikpat garlaicīgs kā Slavenā Angļu revolūcija." Kvorums atkal nepacietīgi iebaurosies: "Un kā mums to saprast? Vai tu centies kaut ko slēpt vai arī vienkārši izl(ie/0)cies?" Protams, biedri, zinātnieki, nākamie bibliotekāri un prezidenti, sākt jau es varu,bet tam visam nav gala. Ne sākumam,ne galam nav gala.
Viss sākās kaut kur tikko apjaušamajā bērnības laikā, kad es skatījos daudz muļķikus un filmas, Tampax un Tide reklāmas, īsāk sakot, kad mani interesēja viss, kas kustējās iekš tās kastes. Jau tajos neatminamajos laikos ASV ražoto filmu invāzijas apmēri bija graujoši un katastrofāli. Franču filmas, ja man atļauts izteikties mūsdienīgākā valodā, "piedāvāja svaigu un neatkarīgu skatījumu uz laicīgo un garīgo pasauli"....Tālāk... a vot tālāk man vairs neceļās roka staastiit. Tas viss saak paaraak smirdeet peec Freida prātulām un Paula dziesmām. Pats es neiešu es bradāt pa saviem bērnības dārziņiem.

esmu laikam noguris. Turpinājums sekos...