Pavisam nejaušas satapšanaas uz lieveņa viegli paarveersas ieprieks neparedzamās pagiraas. To es saku par pierdzi ar Dostojevski, kuru saaku iepaziit diezgan veelu. kaa jebkuru labu literatuuru, jo pazaudeejis iisto beerniibu, to ievilku tuvaakaa jauniibaa. tiktaal esmu nonaacis, ka man atkal ir jaaiedzen, arii Dostojevksa romaanu lasiisana, kas vedaas tikpat gausi un netrenneeti rutineeti kaa galeras enkura vilksana uz borta. Taads nesaprotams smagums, bet reizee tik liels pievilksanas spēks, kas var piemist tikai optiski izskaidrojamaam lietaam..., kas kluust saprotamas tikai no zinaama attāluma, ne jau tiesa tuvuma. Tiess kontakts saakotneeji visdriizaak nospiez un liekas nepamatots, kaa peedeejo akadeemisko tradiiciju paarmantotaaju impresionistu gleznas, kur struktuura pasleepta zem maigajiem vai tiesi otraadi smagajiem otas triepieniem un toniem.
Bet vairs es nebaidos, ka Dostojevksa smagneejaa struktuura vareetu mana netrenneetaa mugurkaula nervus pakutinaat.