Pārāk daudz dzejnieciskas spozmes, apreekina lauliibu un līguma saistību. Meŗķtiecība, kurai nav meerka, tikai galvas aplaušana un dedziigums kaa derdziigums, jo vaardu salikumu kalambuurs no vienas vietas piekaisa visu manu vaartruumi. „Bet es varbuut gribu atveert vaartus, lai ielaistu tiiru saules gaismu!!” Nojuugusies skorpioni, grib tikai sadzelt muus ar savu indi, peec iespeejas trulaaku, tirpinosaaku, taadu, kas paralizee muus tikpat mokosi kaisli kaa sokolaade uz meeles. Es nepiekriitu un nepiekritiisu vinu dogmaam un fantaazijaam, mani meeles receptori sen jau pateicoties vinu centiibai notrulinaajusies. Juus, dzejnieki un gleznotaji uz audekla un kaadi tur veel citi, viens biezs Tolstoja seejums jums uz skapja augasa seez un luur uz jums, bet juus tikai pakasat galvu un nodomaajat: „ak, ko es vareetu šovakar palasiit?!” Nu es jums ieteiktu pasu vienkaarsaako –panemiet slotu, vienreiz pa meenesi izmeeziet savu piedrazoto griidas laukumu un tad kaa uz burvju nuujinu juus beidzot jutiisieties tik nogurusi, ka labaakaa gadiijumaa buusiet gatavi ierakstiit savaa dienasgraamataa jeb dienenee vaardu: „nekas.” Un arii tas, ka ar jums riit notiks un notika iepriekseejaa vakara noteikti ir labaakais, kas ar jums var notikt. Maaklsiniekam ir vajadziiga atelpa no 4 sienaam un tikpat daudz stūriem, bet eita juus visi kaili pa pļažu, pozeejiet dabai, tikai ne ielas gaajeejiem. Visi juusu priekšteci bija labi veerotaaji , bet ne ekoloģisko sulu un paartikas rijeeji, viniem bija ambiicijas un ielasmeičas, bet kas jums –indiešu muuziciņa, opiiša ritenis un ķeša saanos. Juus lasat kaut kaadu surogaatliteratuuru, kuru jums speciali izlasiijusi „satori, Rīgas laiks un co” kompānija, aizejat uz lemonu bemolu ieņemat mazliet nieru darbības veicinaašanai un sveika gauja! –esmu gatavs kaa piilaadzis, suliigs kaabumbieris- ņemiet un pluuciet no maniem augliigajiem zariem to, kas melns aiz naga. Varbuut kaut ko sakasiisiet. Tikai nedomaajiet, ka mees esam melnstraadnieki, nee, mees esam ceeli radosi dabas piekaaseeji, sitam laiku, savus draugus ar dvingu, kas garo no mums rītā un vakarā un arvien gatavaojamies lielajam atveezienam: varbuut riitdien izlasiisim kaadu rindiņu, bet varbuut panemsim otu prieksaa. Nemiet veeraa, mees esam briivaas profesijas paarstaavji un diika staave ir telpas auras iekonzerveesana, ko riitu mees nemsim un sapildiisim ar noskanas veerojumiem. Un diena varees saakties.