Pasreiz juutos kaa miera mika, kas iegrimis savaas salkani rozajās sapnu duunaas. nezinu to robezu, cik taalu varu atlauties buut slims un vai maz es atkal kaut ko neizdomaaju. mazliet nogurdinosi peedeejaa laikaa domaat un rakstiit, vaardi un domas kaa vienmeer nevirkneejas iipasi veikli, driizaak jau gaazaas viens otram virsuu vai labaakaa gadiijumaa atgremo pasviesto domu liidz nepaziisanai. es domaaju, ka lingvistika, atskiribaa no manas daargaas muuzas, vareetu buut mans iistais kaujas lauks, jo esmu ar taas probleeminaam tik loti nociiniijies, ka vareetu buut jau brunojies ar stipru pacietiibu un degsmi. degsmi, tamdeel, ka man liekas, ka man ir ko teikt ne tikai par lingvistiku, bet kaut ko vairaak, kam vareetu buut jeega manaa rutiinaa. Pielauju iespeeju liidzeet sai probleemai, piedaavaajot sev piemeerotu dieetu, liidziigi kaa piemeeram viduslaikos, ja nemaldos piektdienas bija zivju dienas un tad nu visi eeda silkes, taapat arii es, piemeeram piektdienu vareetu noriikot par atturiibas dienu, savukaart sestdienu, pats par sevi saprotams- par valosanaas dienu. Bet varbuut visi sie plaani buutu jaatliek, jo tradicionaalam latvietim atsķirībā no ebreja piektdiena ir tautaas iesanas diena. taatad,uzmaniibu, jaanem veeraa ne buut ne nebuutisks fakts! pret straumi sajaa bezjedziigajaa laikaa iet ir pavisam nelaagi, veelams vismaz mazliet paziimeeties jauneklu sabiedriibas skaudrajaas bakhanaalijaas.nu es aiziesu mazliet papoozeet, bet ne vairaak un ne mazaak, jo sapomadeeties un izlikt savu tualeti apskatei man labi patiik.