Pokers ir interesanta štelle. Man te vīreļi jau spēlē gadus 2. Nevar teikt, ka esmu ļoti ieinteresēts, bet sarunas noklausos un terminus un spēles principus ar laiku sanāk apgūt. Šādas un tādas viltības. Neesmu lasījis pokera grāmatas, neesmu pildījis tos testus, lai dabūtu free 50$ un spēlētu viņu vietnēs. Pirms pāris dienām pieķēru sevi pie slinkuma brīža, kad negribējās neko. Sedēju, brīdi vērojot istabasbiedra virtuālos galdus. Uz ausīm austiņas, kur skan mūzika, tikmēr viņš fonā komentē ikkatru galdu. Bet es nedzirdu. Un nemaz negribu.
Uznāca vēlme paspēlēt. Uzstādīju PokerStars platformu, atradu kaut kādu freerollu un dabūju biļeti uz nākamo satelītturnīru. Atklāju, ka par kātru nākamo reizi, kad tieku, man ieskaita 1 centu. Spēlēt nebija grūti, izdomāju, ka varētu izveidot mazu pamatkapitālu. Paralēli darot kkādu pilnīgu sūdu sakasīju 30 centus. Sāku spēlēt 10 centu turnīrus. Atklāju, ka iet pat diezgan labi. Pietiek uzvarēt 3-4 labus hendus ar lielu naudu uz galda un jau var tikt naudās. 70% no spēlēm arī tiku naudās. Vienā dienā izspēlēju 8 galdus, padiršot praktiski visu sīko naudiņu.
Pāris rokās burtiski kliedzu, kā to darīja istabasbiedrs pirms gada, sākot spēlēt. Stabili uzvari līdz pēdējai kārtij, kur pretiniekam noveicas (I mean - NOVEICAS)un viņš, kaut vai pēc teorijas spēlē sliktāk, savāc visu tavu naudu. Bye! You're out.
Nodomāju - pagaidām pietiks uz laiciņu.
Čaļi tīri neko spēlē un, protams, kaut kādu naudiņu arī dabū (overall ņemot - mēnesī vienu CRAZY nakti Vecrīgā var apmaksāt), bet es laikam tomēr nevarētu būt pokera spēlētājs. Jo mani pārāk kaitna veiksmes faktors, kas var atnākt nepiemērotākajā brīdī pretiniekam, kas Tev nozimē sāpīgus mīnusus. Vai arī uzvaru, kas vismaz man nodrošinātu, ka nebūtu uzvaras prieka.
Reizi gadā tāpat es sāku spēlēt freerollus, tieku uz micro limitiem līdz kādiem 2 dolāriem un tad - pļukš. :P Domāju, ka šāda tradīcija nemirs. Ziemas tomēr ir garas un bēdīgas :)