Hesus! Take the wheel!

Gatavojos izbraucienam uz ārzemju sacensībām. Katru otro dienu trenējos 2x dienā. Pieceļos 6.00. Izskrienu 5km, izsitu kādus 2 ēnu raundus, pievelkos pie stieņa. Tā, tīri, lai savāktu labu formu. Pēc Jāņiem gan sanākušas tikai 2 šādas reizes.
Pirmajā reizē pie Gaujas man skrēja virsū suns. Klausījos mūziku, mazliet satrūkos, suns izskatījās nikns. Saimniece sauca, sauca, es pārgāju soļos un gāju tālāk. Kad biju nosoļojis labu gabalu, es sabļāvu uz saimnieci, lai savalda tak savu suni. Uzvilkos mazliet, kas par nahuj, pabeidzu treniņu. Vienu dienu izlaižam, un vēl viens agrais rīts. Šoreiz domāju, varbūt nevajag skriet pa parku, mazliet tomēr no tā suņa raustos. Bet tad spītība pārņēma savu, parks taču pieder visiem, vienas stulbas vecenes dēļ nav ko uztraukties. Kad trase jau bija noskrieta līdz tam posmam, kad jāgriežas atpakaļ uz māju pusi, jau nopriecājos - šoreiz suņa nebūs. Izskrienu no meža taciņām uz lielo parka ceļu - ieraugu suni un suns - mani. Šoreiz austiņas izrāvu laicīgi un šoreiz dzirdēju uzbrūkošan sunim raksturīgu sērkšanas skaņu. Jā, suns grābās man rokā. Paspēju izraut roku ārā no žokļiem (kodiens nebija nopietns, tā bija vairāk ķeršana ar zobiem). Bet šis padumjais vilku sugas zvērs nespēlējās ar mani. Viņš pat nerēja pārāk, tikai rūca un šņāca. Saimniece atkal sauc suni un kamēr es stāvu kā sastindzis, mierīgā solī nosoļo tos 50 metrus, kas mūs šķir.
Kad suns ir paņemts aiz kaklasiksnas (pagāja kāds laiciņš, suns skrēja projām un lēca atkal man virsū) es viņai sāku bļaut virsū, nafig viņa to suni nesavāc. Viņš mani grasās sakost, vai nav bailes, ja mazs bērns staigās pa parku, sakropļos? Viņa tik nosmej, ka jā, suns jau sakost gan var. Es uz tādas pauzes labu laiku nebiju bijis. Es pat nezināju, ko tādam cilvēkam atbildēt. Es ieteicu uzlikt uzpurni, un lai tak tur pavadā, ir pietiekami gara. Pēc tam vēl lasīju morāles, bet sievietei bija pilnīgi pie dirsas. "Nu tak vienkārši pateikt varēji, lai suni savācu, lai neskrien virsū un viss". Atgādināšu, suns 50m skrēja man virsū un pat pēc tam viņa nevarēja savaldīt.
Meklēju pašvaldības policijas kontaktus. Dežūrlaiki 3x nedēļā, pa pāris stundām, pēcpusdienās un vakaros. Sameklēju pilsētas mājaslapā sadaļu, kur var adresēt problēmas. Iemetu kartē karogu, aprakstīju situāciju. Cerība, ka vismaz kaut kādas zīmes uzstādīs - piesieniet suņus. Vakarā skatos, vēl nav nonācis līdz izskatīšanai. Paiet vēl diena - ziņojumu vienkārši aizvāc.
Kad studenti staigā pa to parku ar alu un desām, policija visus nahuj noķer un izkrata, joptvaj.

Mana ideja ir rokas notīt ar boksa saitēm, uz kājām kikboksa aizsargi, galvā gopro, pēdējo reizi izskriet pa to parku, video materiālu ar iesniegumu uz policiju. Lai dara kaut ko, pidarasi. Nošautu es to suni pašaizsardzības nolūkos, tad gan vietējā avīzē iemestu "potenciāls narkomāns-psihopāts uzbrūk sunītim".