Hesus! Take the wheel!

Gribu izteikt pāris novērojumus par sportu, ar kuru nodarbojos.

Drīzumā nāk cīņa. Kārtējais pagraba rings ar sūdīgiem tiesnešiem, minūti iepriekš uzlasītiem sekundantiem un mazpilsētu sindroma pārņemtiem cīkstoņiem. Sezona beidzas, pēdējās sacensības uz nenoteiktu laiku. Pirms 3 nedēļām situācija tāda: skola var teikt beigusies, daudz brīvā laika, atcerējos bērnu dienas, kad treniņi bija bieži un smagi. Sagribējās notestēt sevi - vai es vēl spētu trenēties pēc tik augstiem kritērijiem. Nu, un nebūtu slikti pārsteigt tos organizatorus, izslēdzot kādu viņu sportistu. Iegādājos stadiona abonomentu, turpināju staigāt arī uz JiuJitsu, ar to visu vien darba dienas piepildītas. Sestdienās un svētdienās tas, ko daru, variējās, bet nedēļā parasti tikai 1 diena brīva.

Pagājušas vairāk kā 2 nedēļas, cīņa jau pie durvīm, notiek pēdējais sagtavošanās posms. Iesāku tā, likās pasmagi. Bet, jo vairāk brīvā laika, jo vieglāk iet un trenēties. Es noteikti salūztu, trenējoties pēc MMA pro standartiem. Bet nu priekš Latvijas jau pietiks.
Ir tā, ka profesionāli jau tāpat nesanāktu, jo pēc šāda režīma to vien sanāk kā ēst, gulēt, trenēties. Kam citam laika īpaši nepietiek.

Gribot negribot salīdzināju tās divas vietas, kur eju trenēties. JJ vispār neuztveru vairs nopietni, vienkārī bēdīgi, ka tik ilgi trenējos pie sūdīga trenera. Savukārt boksā pat īsti nesmaidu, plus treniņi tur ir tādi, ka slodzi, ja vajag palielināt, to arī var izdarīt. Trenerim ir ko likt pretī un pirms tam, var jau noskriet 7-8 kilometrus, kā es to pēdējās reizēs daru un joprojām turpinu palielināt distanci. Vecis redz manu interesi un trenē pa nopietno, krieviski burkšķot virsū, ja es daru kko nepareizi. Bet nu, man patīk. Esmu plastalīna pikucis viņa rokās un izskatās, ka viņam patīk mani mīcītu un veidot (wow, tas skan nepareizi). Tad palika mazliet bēdīgi, apzinoties, ka lielākā daļa sasniegumu jau tomēr ir atkarīgs no tā, cik daudz treneris Tev spēj sniegt. Prieks, ka vismaz boksā man vēl tāls ceļš ejams un tepat vismaz gadus 5 vēl varēšu pumpēt skillu, līdz atkal būs tā, ka līmenis liksies par zemu. Pagaidām ļoti novērtēju to, ka ir izaugsme. Un ja pat es pats to jūtu, cilvēks, kurš kritizē ne tikai citus, bet arī sevi, un pat ļoti, tad izaugsme ir gan. Nerunāsim par dāmām, ieķeroties rokā un arī čaļiem lol, kas tausta bicepsus un saka, ka wow, tādas afigennās rokas. Šeit gan, dārgie draugi, pačukstēšu noslēpumu, ka es jau gadus 2 staigāju sasprindzinājis gan vēderpresi, gan bicepsus. Ļoti vienkārši! ;)

Pati cīņa tiek gaidīta ar milzīgu entuziasmu. Kā parasti, solās braukt atbalstītāji, bet uz tiem es noteikti nepaļaušos, cik reizes jau "brauc". Jāteic gan, ka šoreiz ir rekordliels skaits. Pavasarī, kā jau pavasarī esmu kripatiņu agresīvāks kā parasti, gan uz ielas neciešu platos staigātājus un esmu jau gatavs lēkt barā un vismaz vienam ar elkoni salauzt degunu, gan treniņos, čaļiem, kas neklausa trenera norādījumiem un tomēr sit no visa spēka man pa seju tuvajā distancē, vēlāk sparingos tīšuprāt ar ceļgalu bloķēju spērienus, liekot klibojot iet malā un čīkstēt. Bailes galīgi pazudušas. Nu un tajos trijos raundos (ja vispār būs kikbokss, lol, mož MMA tomēr) es ceru pretinieku izslēgt aukstu. Un, zinot, ka nu jau man ir 2 treniņi dienā, skrienu 7km pie mierīgā treniņa, tad pieļauju, ka tas varbūt arī sanāks. Pa trīs nedēļām kikboksu neiemācīsies, bet sakačāt kardio, lai to vienu sitienu ko māki, vari sist visus raundus no vietas, var gan :P

Nu ok, karoče varu teikt, ka interesanta man tā treniņu programma sanāca un varbūt kādreiz, kad man piedāvās sisties par UFC smagsvara titulu es šādā pašā veidā gatavošos. Bet pagaidām, kā vecam pendzim man vajadzēs koncentrēties arī uz citām lietām. Nezinu uz ko, bet ēšanas-gulēšanas-kaušanās kombo mani noteikti nepataisīs par inteliģentu cilvēku. :D

p.s.
Gribēju likt JiuJitsu melno jostu, jau biju gatavs braukt uz semināru, bet tad apskatijos cenrādī - 150 lati un sapratu, ka man diezgan labi ir ar to pašu brūno. :D