nothing but the sky

7/30/11 01:34 pm

Nomāktība guļ uz maniem plakstiem. Mūžveca. Es jūtu tās samagumu spiežam uz acu āboliem. Es esmu ēna. Kāda atsvešināti pieauguša cilvēka ēna. Cilvēka, kurā viss ir iesprūdis pusceļā, pusnorīts, pusapjausts. Man šķiet es guļu iekšā kādā jocīgā sapnī. Ne murgā, bet vienā no tiem, kuros dzīve tiek izspēlēta samocīti, neveikli un muļķīgi. Kurā tu nojaut, ka tas ir tikai sapnis, tomēr tevi tik un tā kaitina un pat tā kā aizvaino tā ķēmīgums.

(Mocarta Rekviēms noteikti satur dievišķo dzirksti. Vēl es to saklausu vienīgi Muse dziesmā Space Dementia.)

• +

7/28/11 05:06 pm

Ir tikai klusums. Vecā sienas pulksteņa šņerkšķošie tikšķi. Vējš. Tukšā iela. Vasaras nespodrais zaļums. Kad es ilgi palieku viena, es izzūdu gandrīz pavisam. Paliek tikai šis bezkaislīgais, apsūbējušais fons.

• +

7/27/11 11:43 am

Man aiz acīm ir ierāpies rūgtums. Skumjas. Ar skumjām vēl var sadzīvot, pat mūžīgām, bet rūgtums negremojas.

• +

7/25/11 09:43 am

Nepareizie sapņi par nepareizajiem cilvēkiem ieslēdz mani paralēlā, bezspēcīgā realitātē. Tomēr savādi, neiederīgi laimīgā. Es stāvu neesošās pieturās un gaidu neesošus trolejbusus, ar kuriem braucu pa neesošiem Rīgas mikrorajoniem, kuros aug neeksistējoši, skumji koki. Lēni līst lietus, kas neizmērcē. Tikmēr realitātē vasara ir ierāpusies manās matu šķipsnās, kas vijas gar deniņiem. Tā vienmēr notiek šajā laikā. Dārzi grimst košos ziedos, un pār debesīm rāpjas zemi, kunkuļaini mākoņi. Un tomēr nav īstas dzīvības, īstas vasaras sajūtas. Šis jau ir kaut kāds cits gadalaiks. Neiraugāms gadalaiks.

Vispār es pārsteidzīgi sūdzējos, ka vairs nav nekā, ko skatīties. The Borgias ir labākais, ko esmu redzējusi pēdējo gadu laikā.

• +

7/17/11 10:18 am

Zālē no rītiem jau ir kaut kas rudenīgs. Tajā, cik tā trekna un pilnīga, un samirkusi rasā vai lietū. Es vienmēr ļoti ātri uztveru vasaras sērīgās novecošanās pazīmes. Tās skumdina, bet reizē kaut kā nomierina.

• 2
• +

7/15/11 11:13 am

Sapņaini

• +

7/14/11 02:09 pm

Biju uzsākusi akciju neļaut dienai sākties bez manis. Man vienmēr šķita, ka tās pēdējās divas rīta stundas (no 7-9), ko parasti noguļu, ir tieši tās, kuru laikā formējas diena. Ja mēs sāktos kopā, mums būtu labākas attiecības. Pirmos divus rītus šim pasākumam bija ļoti laba garša. Jutos izkrāpusi no dzīves divas stundas. Tomēr trešajā rītā viss bija iegājis vecajās sliedēs, ja neskaita to, ka miegs vakaros sāk nākt bērnu laikā, jau pirms vienpadsmitiem.

Šodien ir lietus un Devics.

• 2
• +

7/10/11 10:30 pm

Kaut kas ir šai laikā. It kā pavisam nenozīmīgs, bet spiežas deniņos. Jūlijs- tukšs mēnesis. Caurbiris. Es esmu uz izmiršanas robežas. Vai varbūt aizrijusies pati ar savu tukšumu.

Vakar pie ieejas veikalā divi bērni šortos pavirši uzlikuši lielas, platas mēles tikko nopirktiem saldējumiem vafeļu glāzītēs. Cik triviāli sūknējas vasara- es tobrīd nodomāju. Cik prasti. Ir tikai karstums un bērnu mēles uz saldējumiem vafeļu glāzītēs. Jau desmitiem gadu. Nezinu, kādēļ man tobrīd galvā iesitās neliels sartrisks nelabums. Tā nekaitīgi. Kā dzīve, kas absorbējas pati kaut kur sānos, ārpus tava redzes lauka.

• 2
• +

7/7/11 12:18 am

Šonakt ir ļoti tumšs. Vai tiešām jau tuvojas rudens(?).

Skatos Paperblanks reklāmas rullīšus (piemēram). Esmu nedaudz ieciklējusies.

Jaunā True Blood sezona mani pārsteidza ar jaunas pakāpes riebumu un apnikumu pret True Blood. Bet man vienmēr ir riebies True Blood. Neskatoties uz to, ka es vienmēr esmu noskatījusies visas sērijas. Varbūt tā ir mana iesīkstējusī, zem ādas palīdusī garlaikotība, laiska kā tīģeris dienas vidū koka paēnā.

• +

7/6/11 11:39 pm

Kad dzīvei brīžiem piemīt pabeigtības garša, tā kļūst laba. Ne laimīga, bet vienkārši rāmi patīkama. Gribētu kādreiz nodzīvot kaut mēnesi no vietas tā rāmi patīkami.

• +