10:18 am
Satiku vīrieti mežā pie ezera. Viņš atvainojās, ka izjaukšot manu fotosesiju un iegrima ezerā, kuru es tobrīd bildēju, ūdens virsmu izgreba slaiki viļņu pusloki. Nopeldējies viņš ierosināja, lai arī es pamēģinot. Es jau biju peldēties — atsmēju. Man ne īpaši patīk tumšais ūdens — piebildu — tas, ka nevar redzēt cauri. Bet virspusē ūdens ir silts — viņš sacīja. Jā, bet apakšā vietām ļoti auksts. Tā vienmēr ir bijis. Ar šo ezeru.Tā ir viena no labākajām sajūtām dzīvē — iepeldēt ezerā un pēc tam izkāpt krastā, ietīties dvielī un brīdi stāvēt. Visapkārt klusums. Pat mežs šķiet aizturējis elpu. Neviens neko nesaka. Dzīve klusē kā paēdusi kaķene. Dzīve, kurai nav sākuma, un nav arī gala.
