08:27 am
Vakar kolēģis izmeta frāzi, ka pie Rietumu civilizācijas norieta vainojama sieviešu emancipācija, jo pie "barbariem" - arābiem un aziātiem - sievietes prototies palikt smuki zem tupeles. Kad es iebildu, ka pie sieviešu emancipācijas vainojami 2 pasaules kari, kuros vīrieši nolēma paizklaidēties, masveidā viens otru apslaktējot, viņš smagi nopūtās ar domu "tā jau ir, bet pēc tam viņām vajadzēja atgriezties vecajās sliedēs (jo tagad viņas ir nolaupījušas vīrietim spēju justies kā vīrietim)". Šorīt, lasot![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
fictio ierakstu, atcerējos to sarunu, un arī man sagribējās smagi nopūsties. Ja visa nejaukā emancipācija, kas gremdē mūsu civilizāciju, ir novedusi pie tādas sievietes kā cilvēka vērtības izpratnes kā ideāli epilētas kājas un prasmes spermas rīšanā, tad kāda velna pēc. Es labprātāk būtu ļoti neemancipēta. Katrreiz, kad palasu apollo "dzelteno" sleju, mani pārņem šī vēlme. Kaut uz mirkli iezagties kādā agrākā pasaulē, kaut pirms 50 gadiem, kad no ziņu portāla virsrakstiem uz tevi nebrēca šīs skaistās "vērtības".Skatījos vakar uz kolēģi un viņa smago nopūtu. Uz šo veco vīrieti, kas dzen bārdu ar mašīnu, un vienīgā remontdarbnīca Rīgā, kas tādas iekārtas labo, nesen ir izrādījusies likvidēta. Es viņam sacīju, tas vienkārši ir laikmets. Mēs neko nelabojam, mēs metam ārā un pērkam jaunu. Mums viss ir preces, un arī mēs viens otram esam kļuvuši par precēm. Ne jau emancipācija ir ļaunuma sakne, bet negausīgā patērniecība. Bet viņš palika pie sava. Un es tikai skumji pašūpoju galvu. Kādā raidījumā, ko reiz nejauši noskatījos pa televīziju pirms vairākiem mēnešiem, kāds mūziķis sacīja, ka mūsdienu pasaulē vīrieti par vīrieti padarot atbildības sajūta.