05:26 pm
Mežā šorīt pārņēma sajūta, ka tas ir viss, kas jebkad ir bijis vajadzīgs. Šī paradīze rudenī ar rīta miglu, smaržīgu augsni, noziedējušiem viršiem, krūmājos nenoplūktām brūklenēm un ezeriem, kuros spoguļojas koki. Nekas, kas jebkad dzīvē bijis, vairs nešķita svarīgs. Tikai būt te, tagad un elpot. Būt līdz galam iekšā dabā. Izrādās, piepildījuma sajūta ir iespējama. Jēga. Pēc daudziem tumšiem mēnešiem, ko esmu aizvadījusi, tas šķiet neticami - tik dziļi dvēseliski pārdzīvot patiesu skaistumu. Saplūst ar dabu un ļaut, lai tā nomierina visas dzīves brūces. Pat jūra to nespēj tā, kā mežs rudenī. Padarīt tevi atkal veselu.Es nezinu, vai es vēl protu rakstīt. Pierakstīt šādas vai citādas lietas. Varbūt es jau kādu laiku dzīvoju dzīvi, kura nav pierakstāma. Ne tās izbijusī tumsa, ne arī gandrīz eiforiskie laimes mirkļi pēc tās. Dzīve ir kļuvusi citāda vismaz tajā ziņā, ka tā vairs nepakļaujas valodai. To nevar pateikt. Izstāstīt. Tā ir iegājusi citā formā, un kaut kas liek domāt, ka tas ir uz labu. Vai vismaz tuvāk tam, ko es kādreiz biju vēlējusies.