09:12 am
Nekā nav. Patiesībā. Nekas visu laiku slīd cauri tavām dienām, nedēļām, visiem šiem gadalaikiem, nekas vienmēr urbjas pa tavu smadzeņu cauruļvadiem. Dažreiz es tā nodomāju. Dažreiz vakaros. Un diemžēl sava taisnība tur ir.
Esmu nogurusi no visiem šiem gadalaikiem. Arī tā es dažreiz nodomāju. No tās sajūtas, kā tie paiet, pusiemīlēti, pusizdzīvoti. Man vienmēr ir šķitis, ka dzīve vienā konstantā gadalaikā varētu būt labāka. Tomēr kurš ir teicis, ka dzīvei jābūt labai, vai ne.
Mēs esam aizkosti. Mēs visi. Es dažreiz nodomāju.
Pārmaiņas. Pārmaiņas mani nogalina.
10:42 am - priekš H.
Mūžam sev esmu čukstējis vienu:
Pāraudzi sevi un savu dienu.
Pasmīni sāpei un aizmirsti klizmu,
Saplūsti kopā ar saules vizmu.
Spēku sev smel no vismazākā strauta,
Trīcošas lapas, kas viesuļa rauta.
Cel sevī kalnu, ko nezina citi,
Tad nebūs tev bargs pat visdziļākais kritiens.
(Aleksandrs Čaks, Vēlēšanās)
10:46 am
L.S. kādreiz sev zīlēja Bībelē. Es to varētu darīt Čaka dzejas krājumos. Vienmēr uznirst vispiemērotākie vārdi vispiemērotākajām situācijām.
Uz manas ielas tikmēr guļ garas, skumjas lietavu peļķes. Es zinu, ka tajās atspīd koki. Tumšpelēki. Izstiepti.