08:13 am
No rīta mežā ir pasakaini. Es stāvu, noskrējusi kādu gabaliņu, un domāju par to, ka šobrīd es varētu aiziet uz jebkuru pusi. Gan garīgi, gan fiziski. Un tam nebūtu nekādas nozīmes. Kamēr mani neviens nepieskata, es izšķīstu, es izplūstu, un paliek tikai šī maigā rīta saule, kas pieglaimīgi laiza vēl brūno zemi. Šīs taciņas un celiņi, tukši un klusi pēc maniem soļiem, izmiruši. Šīs uz augšu uzlīdušās koku saknes kā veci, apbrūnējuši mugurkauli.Vēlāk es stāvu karstā dušā ar aizvērtām acīm.
Vēlāk es lakoju nagus.
Vēlāk es dzeru kafiju pie datora. Un skatos apollo dzelteno sleju (kā vienmēr- neko citu lasīt nav vērts). Un domāju par to, ka man piemīt kaut kāda atbaidoša ķermeniska līdzība Keitai Midltonei. Brrr.
Vēlāk es aiziešu, un diena paņems mani. Bez drupačām.