04:32 pm
Šorīt piecēlos sešos. Ap septiņiem uzvilku savas jaunās running shoes un gāju ārā pārliecināties, vai es vispār vēl protu skriet. Tobrīd lēnām leca saule, un es skrēju garām kāda sava neuzrakstītā stāsta varoņa mājai. Bija tikai nedaudz virs nulles, un man nodevīgi bira asaras. Mp3 pleijeris atskaņoja kaut ko no Halou, droši vien Wholeness. Cilvēki steidzās uz autobusa pieturu vai rosījās savu privātmāju pagalmos. Savādi, es nekad tā īsti neapzinos, ka arī viņi dzīvo. Ka ir vīrieši, kas septiņos no rīta iznes atkritumus. Ka rīti vispār var piederēt vēl kādam bez manis. Saelpojos daudz svaiga gaisa un atklāju, ka tiešām varu paskriet. Cik jocīgi. Atskrienot atpakaļ mājās, pat negribējās aizsmēķēt.Patiesībā šī bija laimīga diena. Ar to parasto skumju piedevu, kas vienmēr piemīt laimīgām dienām.
Dienas vidū stāvēju pie spoguļa un uzlaikoju svārkus. Tobrīd es sapratu, ka šogad manā ķermenī ir ielīdis pavasaris. Ka nav parastā šī gadalaika nīgruma, negribīguma un riebuma. Ka mans ķermenis ir dzīvs. Mazliet apgrūtinoši dzīvs, mazliet apgrūtinoši pamodies un badīgs. Kā šī nedaudz atvilgusī un viegli smaržojošā zeme, gatava uzņemt sevī sēklas un dzīt uz augšu asnus. Bioloģiskā gaļmašīna. Tik-tak.
Vasarā es cepšu maizi. Kādu fokaču droši vien. Saulainā un mēreni siltā novakarē. Es ēdīšu to siltu, varbūt pat ar sviestu, un klāt būs glāze sarkanvīna, un tā būs visa dzīve, visa jēga. Svaigā maizē, vīnā un tādā siltumā, kas rada ilūziju, ka ziemu nekad nav bijis un nebūs. Es ļoti gribu to sajūtu.