06:15 pm
Iela stāv kaila, un bērzos vēl nokarājas pēdējās zeltainās lapas. Gaiss ož pēc dūmiem, pēc piesvilināta rudens. Mani soļi nočaukst un tad izzūd. Nekā nav. Nekā tāda/īsta. Tikai dzīves uzlējums, kaut kā muļķīgi bezpretenciozs un neko neizsakošs. Kādu brīdi es izbrīnīti pamanu savu plaukstu- tik atsvešināti sākamies tur, kur no džempera izlīdusi krekla piedurkne. Vai tas ir viss, kas paliek pāri- es sev jautāju.
(Mīlu šo dziesmu.)
06:26 pm
Kaut kad šonedēļ es tā nejauši kādā nebūtiskā sarunā izmetu, ka tagad es beidzot saprotu, kādēļ cilvēkiem ir bērni.
Tikai tagad. Es saprotu, kādēļ cilvēkiem ir dzīvesbiedri, pāris lieku, bet omulīgu kilogramu, lazanjas un citas patīkamas virtuves smaržas. Protams, es joprojām spēju tā pavirši pastumt šīs domas malā ar kaut kādiem poētiskiem izteicieniem. Tomēr ticības moments ir zudis. Dzīve sāk atgādināt izbāztu mēli- kailu un slidenu (no siekalām).