01:44 pm
Pamosties iekšā lietainās dienās vienmēr ir bijis vieglāk. It kā tas, ka debesis ir pelēkas un no tām gāžas ūdens, kaut ko attaisnotu (negribīgumu, kas manī iestatīts pēc noklusējuma).
03:49 pm
Bezmiegs (
my old friend) atkal ir sasmērējis manu realitāti. Par vakardienu es atceros tikai to, ka mazgāju grīdas un dungoju The Dears
Ballad Of Humankindness, bet šorīt astoņos zvanīja telefons, kuru es tā arī nepacēlu. Dažreiz man šķiet, ka bezmiega periodos dienas pavadu pusmiegā. Laiks pazūd bez pēdām (kā ūdens vannas notekā), un es jūtos kaut kā svētlaimīgi nereāla. Varbūt svētlaimīgi ne es pati.