10:05 am
Iekšā pa kailo logu uz mani lūr šī savādā ziema, ierijusi koku stumbrus savā sniega dīķī. Mani pamodināja kaķis, pēc tam telefons. Miega bads vazājas pakaļ, iekodies manās pēdās. Dienas kā plaukstas- tukšas, bet ar savām jocīgajām līnijām, plaisām miesā.
10:23 am
Un tad vēl ir tas vienkāršais putekļu klusums. Putekļu klusums saules mestā līnijā caur šķirbu aizkaros, putekļu klusums grāmatplauktos un sen neaiztiktos svečturos, iemidzis dziļā, vienmērīgā elpā. Un gultu tukšums. Pamestu, atdzisušu, saklātu gultu tukšums, kas noraugās manī ar savu neapstrīdamo, atklāto vientulības izteiksmi. Mēs aizejam, pirms mūs panāk svētdienas ar savām nolemtajām svētdienas sajūtām. Izrāpjamies un aizceļojam kaut kur ar viskija pudeli un viegli rokās pagrozītu glāzi. Vai citā valstī, citā pilsētā, kur viss šķiet vienkāršāk un dabiskāk, kur savādas meitenes savādos svārkos uz velosipēdiem aizslīd kopā ar to jēgu, ko mēs vienmēr bijām meklējuši.
10:55 am
Mīla ir kā rūsa. Kā, kad tu brauc pa šoseju vasarā un lauki tās malā ir tādi oranžīgi iedzelteni, tādi nodevīgi. Un tu it kā zini, ka tā ir tikai diena tev priekšā, diena ar nogurdinošu vasaras svelmi, kas spiežas tev galvā. Parasti garlaicīga diena. Tomēr tu nevari pārvarēt sevī to sajūtu, ka viss ir tāds kā novītis, ar bojāejas pieskaņu.