04:29 pm
Kaut kāds neizrunāts izmisums. Neizdomāts. Varbūt rietošajā saulē. Varbūt sāpīgajā plaisā manas labās rokas īkšķī. Varbūt tumsnējās domās, kas nodarbojas ar difūziju manā galvā. Manas mātes vectēvu nogalināja govs. Ejot pa tukšo ielu, es atcerējos, kā pirms gada vai nedaudz senāk vakarā stāvēju pie atvērta drēbju skapja un biju pilnīgi pārliecināta, ka nomiršu, ja aiziešu gulēt. Tā nebija panika, vienkārši tāda mirkļa skaidrība. Un es jau negribēju mirt. Ne tā, ka es pret to klaji iebilstu, vienkārši kaut kas vēl nav bijis, kaut kāds kontakts, savienojums ar kādu vai kaut ko, ticamāk abi varianti. Un pirmoreiz es jutos pārāk viena uz tukšās ielas. Aizgājusi kaut kur pārāk tālu no mājām pa pārāk slidenu sniegu.
04:57 pm
Varbūt es pārāk skaidri zināju, ka mani neglābs franču popmūzika. Tobrīd uz tukšās ielas, kuru parasti es mīlu. Un mans vaigs uz aukstā spilvena un roka viegli uz segas, kad es skatos tev acīs. Un sarkanvīns lielā, klasiskā glāzē. Neiekarojamas virsotnes manā sirdī vai dvēselē, vai nav vienalga kur, ir iegrimušas mākoņos. Biļetes līdz Alpiem ir dārgas.