12:54 pm
Es esmu kā metāla ripa, pa kuru vajag iegāzt ar āmuru, lai dabūtu kādu skaņu. Es esmu bez skaņas. Es esmu kā nospiests augs starp šī rīta lappusēm, izkaltis un puscaurspīdīgs, ļoti, ļoti plāns. Starp šī dzidrā, tīrā rīta lappusēm- baltām, ar viegla saulesspīduma caur aizkariem musturu.
Sirmie pavedieni mirdz manos matos saulē. Rupji, nelīdzeni pavedieni.
Un debesis tiešām ir absolūtas šoruden. Nespēju atraut no tām skatienu.
12:56 pm
Ja es vispār spēju kaut ko izgaršot, tad pašlaik dzīve ir vienkārši rūgta. Tā nav spēcīga garša, tā ir viegla, pierasta. Rūgtas ir ielas, rūgtas ir preces veikalu plauktos, saule, gaiss, dienas, naktis, laiks kā tāds. Rūgts ir tavs spoguļattēls ar uzkrāsotām acīm. Un nav nekādu īpašu jautājumu. Tu pēkšņi esi par vecu ilgām, un no vienas puses tas visu padara vieglāku, tomēr no citas- tas izņem tev serdi, anulē tevi. Tā asinsrites dzīsla, kurā visu tavu mūžu ir krājušies kaut kādi neizrunāti sapņi, ir kļuvusi kā tukša upes gultne. Un tikai tagad tu apjaut, cik ļoti patiesībā biji paļāvusies uz to, cik tuvu tev tā vienmēr bija, pavisam tuvu, paslēpusies ikdienas ēnās.
01:11 pm
Dienām viss ir vienalga.
Es atkal pamostos ar tukšu sirdi, un istaba ir tumša, jo aizkari ir biezi, un sepetembra rīta saule ir mani pametusi. Es sagrābstu uz grīdas mobilo telefonu un pārbaudu laiku. Pirmdienas sajūta. Tā spokainā ar kaut kādu nenosakāmu sāpīgumu. Nedēļas ir kā elektrības vadi, kas aiziet kaut kur bezgalībā gar ceļmalām un pāri rapšu laukiem.