11:43 am
Man šķiet, ka dzīve vienkārši sūrst manī. Jau no paša sākuma. Sūrst kā apdegums.
Viss, ko es gribu, ir braukt mašīnā, lai aiz loga man garām slīd koki.
Un just, ka es varu būt jebkura. Just, ka dzīve var būt jebkura.
Lai nebūtu jādomā par viņu, viņu un viņu. Viņiem, viņām. Šiem savādajiem vijumiem caur maniem tukšajiem sapņiem. Jo tie ir tukši.
Kad tu joko, es mirstu, tici, tā tiešām ir.