Tas ir ļoti bezatbildīgi- kārtīgi neapģērbties, bet staigāt ar dzīvi kā pusnošļukušu kleitu. Staigāt un stāstīt pasakas, visiem stāstīt pasakas.
Es esmu ļoti bezatbildīga un pavirša.
Man nav sirds.
Mana sirds ir esība.
Eksistence.
Dziļi ievilkta elpa.
Sekas.
Es daru visu, lai nepieliptu Dzīvei pie svārku stērbeles. Es dzīvoju svešā istabā un valkāju svešas drēbes, es ieskatos svešā spoguļattēlā un rāmi nopriecājos par svešām vecuma pazīmēm, es ieriju svešas mīlētās rudens stīgas no rītiem pie loga, es tieku galā ar svešu korispondenci, un ir ļoti maz lietu, kuras es varētu uztvert personiski. Jo personiskums ir atmiris, aizmests kā līgavas pušķis, apprecot eksistenci līdz kaulam.