Vasaras rīts ir viena no brīnišķīgākajām parādībām. Viegli ēnains, spoguļojot piesardzīgu cerīgumu loga rūtīs. Kad es vēl vārtos pa gultu pēc dušas un dzeru padzisušu kafiju, es zinu, ka nekā labāka nebūs. Vienkārši nevar un nespēj. Tik rūgta ir laime, tik.
Dienas atkal ir sienas. Brūngani dzeltenas. Es pa tām rāpoju, bet vakarā atlaižos un slīdu lejā. Tobrīd, kad saule noklust un vasara smaržo tik labi, es sabrūku uz grīdas. Asfalts vēl izčukst pēdējās karstuma melodijas, bet man nav devas, ko ieņemt, pirms beidzu savu dienu. Manas asinis kuļ tukšas putas.