Ir tikai paliekoši, nomācoši ieradumi kā groziņš, kurā ievietot visas šīs nejaušības. Tava apziņas labirinta turziņa. Un nedaudz neērts ķermenis ar salstošajiem kāju pirkstiem (nerunāsim par sapampušo potīti, tā man atņem pēdējās iedomas). Personības nemaz nav. Vasara, kurā esmu ielikta kā kaut kāds priekšmets kārbiņā. Sajūta, ka esmu sevi sajaukusi ar kādu citu pustumsā (tā ir laba sajūta, remember…).
Todien, kad mēs iepazināmies, es ilgi skatījos, kā viņa guļ parka zālājā. K-a bija pilnībā iegrimusi miegā, nepasargāta uz plaknes- publiska vieta.
Viņas zilais džemperis bija nedaudz sarāvies uz augšu, un es varēju aplūkot viņas ieapaļo vēderu, cilājamies uz augšu- uz leju. Kad viņa miegā grozījās, džempera dziļais kakla izgriezums noslīdēja no viena pleca un atklāja pelēcīgi baltu krūštura lencīti. Tumšie mati pinās ap seju, un brīžiem elpa tos ierāva mutē.
Te nu viņa ir- es nodomāju- tieši tāda, kādu es viņu pašlaik redzu- nepiesegta un neizskaistināta, kā tāds savvaļas zvērēns, bet tik un tā ļoti skaista.
Es zināju, ka varu tūdaļ pat piecelties un aiziet, atstājot viņu te vienu- nekas ļauns K-ai neatgadīsies. Ir tādi cilvēki, kuri uzreiz šķiet kā neatņemama pasaules sastāvdaļa, kā neaizstājams zobrats pulksteņa mehānismā. Ar viņiem notiek tikai likumsakarīgais- neviens viņus nevar ne iegrūst nelaimē, ne arī pasargāt no tās.
Bet es nekustējos ne no vietas. Kaut arī biju šausmīgi nogarlaikojusies, turpināju izlikties, ka man jāsargā viņas miegs.
----------------------------------
Neatceros, ar ko gribēju beigt. Varbūt ar to brīdi, kad viņa sēž uz palodzes pie atvērta loga un gatavojas nolekt, bet iezvanās telefons. Varbūt ar nakti vecpilsētā, kad viņa klīst, apskaujot laternu stabus un rādot man vidējo pirkstu. Vai tad, kad viņu nogāž gar zemi ringā. Bet vienmēr ar to fragmentu, kurā viņa aiziet, aiziet arvien tālāk, un viņas augums saplūst ar pasauli.