01:29 pm
Naktī, kamēr es redzēju vienu no tiem nepatīkamajiem pēdējā laika sapņiem, dzīve bija uz brīdi piecēlusies no gultas un aizgājusi līdz galerijai, pārkrāsojusi pāris gleznu. To es atklāju no paša rīta, dzerot pirmo kafijas krūzi, bet mani tas nemaz nepārsteidza. Ar laiku cilvēks aprod, ka bez viņa ziņas pārbīda viņa mēbeles, un vairs necer uzošņāt mājupceļu kā suns pēc sava urīna smakas. Nē, viņš tad nostājas miera stājā, acis grīdā saspraudis, un padevīgi uzklausa savas jaunās lomas aprakstu.
Nebūs nekas grūts. Nevajadzēs veikt akrobātiskus lēcienus virs zvēru bedrēm vai censties noturēt līdzsvaru uz trausla diedziņa. Būs tikai jāgrib kaut kas, ko nemaz negribas gribēt. Parastais stāsts.
09:32 pm
Runā, ka labāk nogriezt no sevis sastrutojušo daļu, lai inde neizplatās pa visu organismu. Nezinu, cik precīzs bija šis mans skalpeļa griezums, bet man ir jauna kaklasiksna ar uzrakstu „atgriezties nevajag”, kuram tik un tā neticu. Un manis atkal ir par pāris kubikcentimetriem mazāk. Aizšķirtā pasaku grāmata uz ceļiem izelpo vieglu izmisumu.
Te viss joprojām ir mierīgi, dzirdi?! Aizvien vēl sarkani tramvaji lokās uz pieturu, un snieg viegls decembra sniegs, trausls kā ķiršu ziedlapiņas. Paskaties piķa melnajās debesīs, tur ir pasaule, tur- tajā spirālveida dejā, kas kūst tev uz sejas. Tas nekas, ka ir gandrīz vasara. Tas nekas, ka tu nekur nemaz neej, un tev nav norunāta tikšanās aiz nākošā stūra.