Sēdēt klusumā pie loga, kurā pa brīdim iesitas lietus lāses, skatīties uz sabiezējušo pelēcību, kas pieglaužas sienām, virs debesīm sazīmēt pamestību, kas savelkas vēja nestos mākoņos. Vēderā izjust fizisku badu, tukšumu, kas gaudodams graužas ķermenī, uz rokām sataustīt vēsuma trīsas, kas pamazām apaudzē visu ādu. Un neko nedarīt. Neko nemainīt. Nest šo brīdi kā pienaglotu pie sirds.
Es biju ārā, un, skatoties apkārt, lūkojoties čīkstošajās priedēs, taciņās starp sūnām, ar mitrumu un tumsnējību piesūcinātajās ēkās, pārņēma visa šī nesaudzīguma sajūta, nenoliedzama un dziļa līdz pašai serdei. Tieši tobrīd garām aizslāja kāds melnā tērpts jaunietis, skaļi šņaucot degunu bez kabatlakata. Viņš gāja ātriem, saraustītiem soļiem, asi saliecies uz priekšu, melns rēgs, izdvešot tādu riebīgu skaņu, kad gļotas ar spiedienu šļācās gaisā. Aiz sevis viņš atstāja vienaldzības skarbumu. Es noskurinājos un jutu, kā sirds sāk joņot milzu ātrumā, bailēs no šīs aukstās cilvēcības. Un tā nebija tikai aizejošā cilvēka ēna, tā pavīdēja arī gaisā, tā slēpās aiz smagajām māju sienām, plūda debesīs, spraucoties laukā no viegli dūmojošajiem skursteņiem.
Šo vienaldzības skarbumu es redzu arī pašlaik. Tepat aiz loga. Šī ledaini aukstā cilvēcība vienmēr te ir bijusi, tā vienmēr elpojusi uz kakla, valkājusies pakaļ, pusiekodusies mānā miega artērijā.