03:06 pm
Tikai mans smaids ir noguris, noguris no tās saldi-rūgtās enerģijas, ko ķermenī iedveš melna, auksta kafija bez cukura, pat bez cukura aizstājēja, noguris nest apātiskumu kā risinājumu strupceļu vēstošai izkārtnei, noguris nest bezkaislību, iemainītu pret muļķību. Es jūtu šo lūpu izliekumu pār sejas vaibstiem, es jūtu to miegā un nomodā, šis samierinošais ķēmīgums ir aizzīmogojis manu cilvēcību.
05:07 pm
Un tad es šodien atcerējos, ka ir cilvēki, kas ieaug tavā organismā kā telpaugi, nekad neizravējami, neizdzēšami. Aizmirstības spoki, kuri vienmēr atdzīvojas, netīši sastopoties, un tu jūti, ka viņu klātbūtne būs mūžīga. Es varbūt jau esmu par vecu, lai mīlētu vai nicinātu šos svešķermeņus, un tādēļ es tos instinktīvi pieņemu ar tādu padevību un pateicību, ar kādu ķermenis pieņem atslābumu pēc dzimumakta.