11:32 am
Koki ir sastinguši. Palaid mani bezvējā, palaid. Kā palaiž datorprogrammu ar dubultklikšķi. Es guļu uz labās auss, un naktī gaudoja vējš. Un laterna mirgoja, uzmācīgā laterna raustījās. Koki atkal ir sastinguši. Nav ko teikt. Stunda, viena stunda paiet visātrāk. Bet man vairs nav, kur steigties. Pirms kādiem mēnešiem pārkravājot mantas, es uzgāju nebūtībā nozuduša cilvēka cimdus. Tie ir siltākie cimdi uz pasaules. Beidzot man nesalst rokas ārā. Un tomēr. Naktī bija tik tumšs, un laterna raustījās, un vējš gaudoja, un es gulēju uz labās auss.
Vēl viena stunda. Un tad vēl. Ja es izietu ārā, sniegs gurkstētu zem manām zolēm. Un rokas man smaržotu pēc krēma, un seja būtu gluda. Es stāvētu kaut kur starp sniegu. Melns pleķītis, neizgulējies uz labās auss, ar veco bezmiegu kreisajā. Pleķītis. Triepiens. Tušas pile uz baltas papīra lapas. Tai var uzpūst elpu. Un tad tā ķēmīgi izplūst uz visām pusēm, radot rēgainus tēlus. Greizo spoguļu zāle tuneļa galā, pašā galā. Un es redzētu sevi no tālienes, es redzētu to melno punktu baltajā, neremdināmo slāpju kailumā, mūžam iestrēgušu garāmbraucošu mašīnu pretvējā.
11:52 am
Un šodien ir pēdējā diena pirms mūžības. Es atzīšos, ka es nerakstu tekstu, teksts raksta mani. Es nerakstu sevi, kaut kas raksta mani. Varbūt sniegā atrastais izsmēķis, iesprausts ar filtru uz augšu. Varbūt dziesma, ko klausos, ko, aizpildot šo blankveida anketu ar nebūtiskumu, rūpīgi vienmēr pieminu kā fona mūziku. Tildei nepatīk mans vārdu krājums, tas jau sen zināms, un varbūt tā raksta mani, vidējais ikdienas sarkanais pasvītrojums. Vai karstais akmens man klēpī- nolāpītais kaķis, uzmācīgais vienmēr asistētājs, pielipis kā gliemezis man uz ceļgaliem. Varbūt mani raksta baltas Word lapas. Vai elektroniskā pulksteņa hipnotiskums puskrēslā. Vai garie svārki, samirkstot sniegā līdz potītēm. Vai tālbraucēja acis pārtikas veikalā, mirdzošas tukšās acis, divas pogas nenozīmīgā un neizteiksmīgā sejā, ritmos ieslēgtā cilvēka dzīvē, divas neko nemaksājošas cerības, tumsnēju, nedaudz taukainu matu ieskautas.
Un varbūt mani raksta šī katra pēdējā diena pirms mūžības.
P.S. Atzīme- šodien pēc ilgiem laikiem deja vu sajūta. Pirmoreiz Word dokumentā. Dīvaini, ka tikai tagad, ņemot vērā ciešo saikni ar šīs datorprogrammas palaišanas regularitāti.