Tiku līdz otrai pusei un tur arī slēpjas dienas citāts
"Jā, mūsu filmas mēdz salīdzināt, bet atšķirībā no Bērtona mēs bērnībā neesam saskatījušies šausmu filmas, drīzāk Holivudas mūziklus, kuri ir vēl perversāki — ar savu izdrecilētību, perfekto horeogrāfiju un absolūto mākslīgumu"
iz
Dvīņu Kveju fantāzijas telpa
Dita Rietuma
Londonas režisoru brāļu Kveju izstāde ir viens no III FFF visspilgtākajiem notikumiem
Alas pustumsā, nopietni un koncentrējušies kā pulksteņmeistari no senām pasakām knibinās divi sirmi, stalti rūķi. Rūķi ir sadrūmuši, ar pinceti uzmanīgi tverot sīkas atlūzas — trauslas detaļas, ko mēģina ievietot atpakaļ akvārijam līdzīgā kastē. Viņi ir pārsteidzoši līdzīgi viens otram. Dvīņi. Kinorežisori no Londonas — brāļi Kveji (59), kuri nebūt nav priecīgi par transportēšanas procesā smagi cietušiem pašu izstādes elementiem. Šī izstāde, kas ļauj ielūkoties brāļu Kveju fantāzijas un filmu telpā, uz Rīgu ir atceļojusi no Londonas, kaut izveidota, atsaucoties Nīderlandē notiekošo festivālu uzaicinājumam, un jau sekmīgi demonstrēta gan Roterdamā, gan Amsterdamā.
Brāļu Kveju pilnmetrāžas spēlfilma Benjamenta institūts, šovakar plkst.18.00 (kino Rīga) oficiāli atklāj III Starptautisko fantāzijas filmu festivālu (FFF). Šis foruma Arsenāls paspārnē tapušais festivāls šogad pirmo reizi piedāvā vairākus jaunumus — ne tikai žūriju, kas vērtēs 10 nedēļu garumā Rīgā izrādītās filmas, bet arī — vēlmi būt multimediāliem.
Mistiskas pasakas
Nenoliedzami, Amerikā dzimušie, Londonā dzīvojošie un Eiropas kultūrtelpā mītošie brāļi Kveji ir sava veida "kulta personības" — slaveni "šaurā" (savdabīga, nekomerciāla kino cienītāju) lokā. Abiem šovasar būs sešdesmit, par ko gan liecina tikai dzīvo klasiķu dzimšanas gads, jauneklīgums pamazām izlaužas no "rūķu tēla". Viņu kontā ir desmitiem īsfilmu (kuras var skatīties izstādē) un arī divas spēlfilmas Zemestrīču skaņotājs (rādīta Arsenālā) un jau minētais Benjamenta institūts — mistiskas, pabaisas, noslēpumainas pasakas.
Nezinātājs, ieklīdis Trīs brāļu — Arhitektūras muzeja — ēkā, kas uz nedēļu kļuvis par brāļu — Stīvena un Timotija — izstādes vietu, var sāk satraukties par realitātes nobīdi. Te iestājies cits laiks, paveras cita telpa, kurā valda mutuļojošas fantāzijas radīti, trausli, nervozi tēli un realitātes fragmenti — animācijas filmu varoņi un vide, kas ieslēgti stikla būros/akvārijos. Tādu "būru" — lielu un mazāku — ir teju divi desmiti.
Būt dvīnim
Kveji runā papildinot viens otru. Viens sāk, otrs nobeidz teikumu, pierādot, ka būt dvīnim tas tomēr ir kaut kas īpašs…. Kaut Timotijs apgalvo, ka neesot vis: "Tas citiem šķiet kaut kas īpašs, mums ne. Mēs vienmēr esam bijuši dvīņi." Kā top filmu idejas, sižeti? Galvenais inspirācijas avots esot mūzika, sarunas un arī vīns, smej Kveji. Lai radītu filmas, brāļiem nevienu citu nevajagot, ak tā, vēl leļļu meistaru, amatnieku, kas palīdz iemiesot viņu idejas! Brāļi tiekoties ik dienas, septiņas dienas nedēļā, tikpat intensīvi arī strādājot.
Līdzās neskaitāmos festivālos apbalvotajām animācijas filmām, kuras viņi veido kopš 70.gadu beigām, Kveju biogrāfijā ir arī komerciālo darbu periods. Saku, ka no 80.gadiem atceros spilgto dziedātāja Pītera Geibriela klipu Sledghammer, ko abi veidojuši. Viņi mazliet brīnās. "Atceros, bijām tikko pabeiguši filmu Krokodilu iela (viena no abu populārākajām animācijas filmām; 1986). Acīmredzot pirmizrādē Londonā bija kāds Geibriela sūtnis, jo burtiski nākamajā dienā mums piedāvāja veidot klipu." Abi vēl ironizējuši, ka esot bijis vērts pusotru gadu fanātiski strādāt pie animācijas filmas, lai saņemtu uzaicinājumu padarboties popkultūras lauciņā. Klipam sekojis darbs reklāmā un MTV, kaut šis periods nu esot beidzies.
"Patlaban mūsu intereses laukā ir iespēja darboties operā, baletā, veidot scenogrāfiju, dizainu, arī filmiņas, kas tiek integrētas dekorācijā un projicētas uz skatuves," stāsta Kveji. Nē, viņi nebūt nav zaudējuši mīlestību pret kino, taču tikt pie finansējuma īsmetrāžas animācijas filmām, it īpaši tādām, kas nav mērķētas bērnu auditorijai, esot arvien grūtāk. Šādas filmas pārtraukusi finansēt pat ilgu laiku par stabilu nekomerciālā kino atbalstu uzskatīta britu TV. Dzelžaini dominējot formāti — pieprasa vai nu pilnmetrāžas filmas, vai filmas bērniem, bet šis formāts abiem brāļiem īsti neesot pieņemams. "Pilnmetrāžas animācijas filmas top gadiem, tās prasa milzīgu finansējumu, savukārt strādāt tikai bērnu auditorijai nozīmē iedzīt sevi būrī," tā brāļi Kveji, kas i negrasās radīt ilūziju par klasiķu bezproblēmu dzīvi. Par finansējumu ir smagi jācīnās, ar katru gadu jo smagāk. Kveji nezina, kad tiks pie naudas savam jaunākajam spēlfilmas projektam. "Varbūt tas prasīs septiņus, varbūt desmit gadus," saka Stīvens.
Šausmīgā bērnība
Prasu, kādas pasakas Kvejiem lasījusi mamma — vai baisas, tā nevilši ievirzot abus dvīņus sirreālu apziņas spēļu telpā. "Nē, es neko tādu neatceros," saka Timotijs. "Man šķiet, ka mums bija īsti laimīga bērnība, bijām Disneja produkcijas bērni, bez īpašām novirzēm no veselīgā vidusmēra. Tomēr dzīvē pienāk brīdis, kad visu nogriez kā ar nazi un izvēlies savu ceļu." Kveji studējuši glezniecību, Ameriku pametuši, lai uzturētos Eiropā, kuras kultūrvide, it īpaši 60.gadu čehu filmas (Borvčiks, Švankmaijers) savulaik viņus esot pamatīgi pārsteigušas. Mēle niezēt niez salīdzināt Kveju filmas ar pasaulslavenā Tima Bērtona darbiem — tā paša, kas nesen veidojis animācijas filmu Līgava līķis, bet atšķirībā no Kvejiem omulīgi jūtas arī komercfilmu lauciņā (Betmens u.c.). "Jā, mūsu filmas mēdz salīdzināt, bet atšķirībā no Bērtona mēs bērnībā neesam saskatījušies šausmu filmas, drīzāk Holivudas mūziklus, kuri ir vēl perversāki — ar savu izdrecilētību, perfekto horeogrāfiju un absolūto mākslīgumu," smej Stīvens. Ar Bērtonu viņi neesot pazīstami, tik vien, kā kādreiz pagājuši viens otram garām uz ielas.
Vai abi jūtas piederīgi fantāzijas filmu žanram — viņi taču padarīti par FFF festivāla zvaigznēm? "Cilvēki mēdz teikt, ka mūsu filmas drīzāk atgādina nakts murgus… Taču arī tam īsti nepiekrītu — gribu ticēt, ka visas mūsu filmas ir par lietu, priekšmetu un parādību slēpto būtību, to "pagrīdes" poēziju," viens caur otru stāsta Timotijs un Stīvens Kveji.
"Jā, mūsu filmas mēdz salīdzināt, bet atšķirībā no Bērtona mēs bērnībā neesam saskatījušies šausmu filmas, drīzāk Holivudas mūziklus, kuri ir vēl perversāki — ar savu izdrecilētību, perfekto horeogrāfiju un absolūto mākslīgumu"
iz
Dvīņu Kveju fantāzijas telpa
Dita Rietuma
Londonas režisoru brāļu Kveju izstāde ir viens no III FFF visspilgtākajiem notikumiem
Alas pustumsā, nopietni un koncentrējušies kā pulksteņmeistari no senām pasakām knibinās divi sirmi, stalti rūķi. Rūķi ir sadrūmuši, ar pinceti uzmanīgi tverot sīkas atlūzas — trauslas detaļas, ko mēģina ievietot atpakaļ akvārijam līdzīgā kastē. Viņi ir pārsteidzoši līdzīgi viens otram. Dvīņi. Kinorežisori no Londonas — brāļi Kveji (59), kuri nebūt nav priecīgi par transportēšanas procesā smagi cietušiem pašu izstādes elementiem. Šī izstāde, kas ļauj ielūkoties brāļu Kveju fantāzijas un filmu telpā, uz Rīgu ir atceļojusi no Londonas, kaut izveidota, atsaucoties Nīderlandē notiekošo festivālu uzaicinājumam, un jau sekmīgi demonstrēta gan Roterdamā, gan Amsterdamā.
Brāļu Kveju pilnmetrāžas spēlfilma Benjamenta institūts, šovakar plkst.18.00 (kino Rīga) oficiāli atklāj III Starptautisko fantāzijas filmu festivālu (FFF). Šis foruma Arsenāls paspārnē tapušais festivāls šogad pirmo reizi piedāvā vairākus jaunumus — ne tikai žūriju, kas vērtēs 10 nedēļu garumā Rīgā izrādītās filmas, bet arī — vēlmi būt multimediāliem.
Mistiskas pasakas
Nenoliedzami, Amerikā dzimušie, Londonā dzīvojošie un Eiropas kultūrtelpā mītošie brāļi Kveji ir sava veida "kulta personības" — slaveni "šaurā" (savdabīga, nekomerciāla kino cienītāju) lokā. Abiem šovasar būs sešdesmit, par ko gan liecina tikai dzīvo klasiķu dzimšanas gads, jauneklīgums pamazām izlaužas no "rūķu tēla". Viņu kontā ir desmitiem īsfilmu (kuras var skatīties izstādē) un arī divas spēlfilmas Zemestrīču skaņotājs (rādīta Arsenālā) un jau minētais Benjamenta institūts — mistiskas, pabaisas, noslēpumainas pasakas.
Nezinātājs, ieklīdis Trīs brāļu — Arhitektūras muzeja — ēkā, kas uz nedēļu kļuvis par brāļu — Stīvena un Timotija — izstādes vietu, var sāk satraukties par realitātes nobīdi. Te iestājies cits laiks, paveras cita telpa, kurā valda mutuļojošas fantāzijas radīti, trausli, nervozi tēli un realitātes fragmenti — animācijas filmu varoņi un vide, kas ieslēgti stikla būros/akvārijos. Tādu "būru" — lielu un mazāku — ir teju divi desmiti.
Būt dvīnim
Kveji runā papildinot viens otru. Viens sāk, otrs nobeidz teikumu, pierādot, ka būt dvīnim tas tomēr ir kaut kas īpašs…. Kaut Timotijs apgalvo, ka neesot vis: "Tas citiem šķiet kaut kas īpašs, mums ne. Mēs vienmēr esam bijuši dvīņi." Kā top filmu idejas, sižeti? Galvenais inspirācijas avots esot mūzika, sarunas un arī vīns, smej Kveji. Lai radītu filmas, brāļiem nevienu citu nevajagot, ak tā, vēl leļļu meistaru, amatnieku, kas palīdz iemiesot viņu idejas! Brāļi tiekoties ik dienas, septiņas dienas nedēļā, tikpat intensīvi arī strādājot.
Līdzās neskaitāmos festivālos apbalvotajām animācijas filmām, kuras viņi veido kopš 70.gadu beigām, Kveju biogrāfijā ir arī komerciālo darbu periods. Saku, ka no 80.gadiem atceros spilgto dziedātāja Pītera Geibriela klipu Sledghammer, ko abi veidojuši. Viņi mazliet brīnās. "Atceros, bijām tikko pabeiguši filmu Krokodilu iela (viena no abu populārākajām animācijas filmām; 1986). Acīmredzot pirmizrādē Londonā bija kāds Geibriela sūtnis, jo burtiski nākamajā dienā mums piedāvāja veidot klipu." Abi vēl ironizējuši, ka esot bijis vērts pusotru gadu fanātiski strādāt pie animācijas filmas, lai saņemtu uzaicinājumu padarboties popkultūras lauciņā. Klipam sekojis darbs reklāmā un MTV, kaut šis periods nu esot beidzies.
"Patlaban mūsu intereses laukā ir iespēja darboties operā, baletā, veidot scenogrāfiju, dizainu, arī filmiņas, kas tiek integrētas dekorācijā un projicētas uz skatuves," stāsta Kveji. Nē, viņi nebūt nav zaudējuši mīlestību pret kino, taču tikt pie finansējuma īsmetrāžas animācijas filmām, it īpaši tādām, kas nav mērķētas bērnu auditorijai, esot arvien grūtāk. Šādas filmas pārtraukusi finansēt pat ilgu laiku par stabilu nekomerciālā kino atbalstu uzskatīta britu TV. Dzelžaini dominējot formāti — pieprasa vai nu pilnmetrāžas filmas, vai filmas bērniem, bet šis formāts abiem brāļiem īsti neesot pieņemams. "Pilnmetrāžas animācijas filmas top gadiem, tās prasa milzīgu finansējumu, savukārt strādāt tikai bērnu auditorijai nozīmē iedzīt sevi būrī," tā brāļi Kveji, kas i negrasās radīt ilūziju par klasiķu bezproblēmu dzīvi. Par finansējumu ir smagi jācīnās, ar katru gadu jo smagāk. Kveji nezina, kad tiks pie naudas savam jaunākajam spēlfilmas projektam. "Varbūt tas prasīs septiņus, varbūt desmit gadus," saka Stīvens.
Šausmīgā bērnība
Prasu, kādas pasakas Kvejiem lasījusi mamma — vai baisas, tā nevilši ievirzot abus dvīņus sirreālu apziņas spēļu telpā. "Nē, es neko tādu neatceros," saka Timotijs. "Man šķiet, ka mums bija īsti laimīga bērnība, bijām Disneja produkcijas bērni, bez īpašām novirzēm no veselīgā vidusmēra. Tomēr dzīvē pienāk brīdis, kad visu nogriez kā ar nazi un izvēlies savu ceļu." Kveji studējuši glezniecību, Ameriku pametuši, lai uzturētos Eiropā, kuras kultūrvide, it īpaši 60.gadu čehu filmas (Borvčiks, Švankmaijers) savulaik viņus esot pamatīgi pārsteigušas. Mēle niezēt niez salīdzināt Kveju filmas ar pasaulslavenā Tima Bērtona darbiem — tā paša, kas nesen veidojis animācijas filmu Līgava līķis, bet atšķirībā no Kvejiem omulīgi jūtas arī komercfilmu lauciņā (Betmens u.c.). "Jā, mūsu filmas mēdz salīdzināt, bet atšķirībā no Bērtona mēs bērnībā neesam saskatījušies šausmu filmas, drīzāk Holivudas mūziklus, kuri ir vēl perversāki — ar savu izdrecilētību, perfekto horeogrāfiju un absolūto mākslīgumu," smej Stīvens. Ar Bērtonu viņi neesot pazīstami, tik vien, kā kādreiz pagājuši viens otram garām uz ielas.
Vai abi jūtas piederīgi fantāzijas filmu žanram — viņi taču padarīti par FFF festivāla zvaigznēm? "Cilvēki mēdz teikt, ka mūsu filmas drīzāk atgādina nakts murgus… Taču arī tam īsti nepiekrītu — gribu ticēt, ka visas mūsu filmas ir par lietu, priekšmetu un parādību slēpto būtību, to "pagrīdes" poēziju," viens caur otru stāsta Timotijs un Stīvens Kveji.
Publicēšanas datums: Piektdiena, 2007. gada 27. aprīlis.
Rubrika: (20. lpp.)