Kaut kad bija sašutums, kas Kaķīša dzirnavas tika iebalsota kaut kādā topā kā pirmā. Tad nu re kur izrāvums no intervijas ar vienu atbalstītāju, Inese Zandere, dzejniece un grāmatu redaktore. Uz nesaistītās nots, nezināju, ka viņas vīrs ir Atis Klimovičs, «karsto punktu» reportieris.

— Kā tu vērtē Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnavu uzvaru Lielajā lasīšanā?
Ja mani nakts vidū pamodinātu un pajautātu, kas ir latviešu literatūra, es pateiktu - Kaķīša dzirnavas. Ja esi lasījusi Kaķīša dzirnavas, tad vismaz reizi dzīvē esi saskārusies ar latviešu valodas skaistuma ideālu. Man patīk arī kaķīša tolstojiskā nepretošanās ļaunumam, ideja, kura nenozīmē ne vājumu, ne padošanos, bet nozīmē - spēt nenolaisties līdz vardarbībai. Es to neuzskatu par principu, kas nes latviešiem mūžīgā zaudējuma un bārenības postu, kā viens otrs saka. Ja lasa pasaku, saprot, ka kaķītis nav tik nevarīgs. Viņam ir daudz iespēju sevi aizstāvēt. Runājot ar ķēniņu, viņš saka: puikas, kas man darīja pāri, izaugs, un mēs vēl būsim labi draugi. Tā ir gudrība, tā pati līdzsvara uzturēšana caur kultūru, ko jūt Kaķīša dzirnavās.

— Lasot Kaķīša dzirnavas, man vienmēr kļūst skumji. Arī tavā jaunajā dzejoļu krājumā Putna miegā jutu lielas, smagas skumjas.
Man patīk dzidrums un skaidrība. Prieks ir duļķains, skumjas ir tīras un skaidras. Man Skalbes mentalitāte ir tuva, es skumjas izjūtu kā skaistumu, tīrību, vieglumu, nevis kā traģēdiju.

— Vai skumjām ir saistība ar vecumu?
Man šķiet - jā. Lai duļķes nosēstos un ūdens kļūtu dzidrs, vajadzīgs laiks. Viss ir jāpārdzīvo, un tikai pēc tam var iegūt dzidrumu. Domāju, cita ceļa nav. Skumsti droši!



...