Kurš · izvairās · no · spēles, · to · arī · zaudē

mja, kā pie sevis dziļdomīgi novilktu Pālzows. nezinu, varbūt, ka biju gaidījis, ko citu.
nezinu, bet pēc šī rīta "brokastīm" Latvijas ārlietu citadelē palikusi kaut kāda sāja pēcgarša.
kaut kā tomēr smagi dīvaini tas, kas šobrīd notiek, kas to, lai zina - uz ļaunu vai labu.
jā, un nepamet arī paranoiskā sajūta, ka "dabas parādība" Utrehtā - kā Džindžera viņu dēvē ir informēta par katru soli un nenolaiž savu visu redzošo aci.
nu..jā..ir kaut kāds dziļais strupceļš, jo es neredzu ne uz priekšu, ne atpakaļ, ir tikai TE un TAGAD un ir tikai drausmīgie pravietiskie nakts murgi.

mans ieguvums no J.S. laikiem - Badly Drawn boy. paldies :)

noskumst diena pēc dienas...Tu neguli.... tāpat kā es - dzīvo - nomodā... tāpāt kā es gaidi...
pazudušā dēla atgriešanās? Bībeles leģendas man ne īpaši. katrā ziņā pēc šī rīta skrējiena cauri vai pusei Rīgas, ir tāds viegls nogurums. galarezultātā taču vajadzēja tik maz. tikai parādīt, ka arī es kādam ko nozīmēju. he. un nekas nav mainījies. Otello joprojām turpina pieglauzties ar tādu pašu mīļumu kā senāk un arī manis pa ceļam paķertās, vēl siltās maizītes pie rīta kafijas smaržo kā senāk.
un arī Simbel'as dziesmas skan kā senāk. mja. vieglā nostaļģijā tagad iešu līdz zviedriem - manas jaunās dzīves viens no fundamentiem.

...and I can't react...we still got time...falling slowly...

pelēkais rīts, kad pie cigaretes un kafijas tases pievienojies arī Kreigs ar "Wake up in New York", pagajušajā gadā tieši šajā laikā es arī devos Lielā ābola virzienā. Skumji, bet šai vietai Kreigs nepiestāv, viņam piestāvēja baltās sienas, aiz loga miglas dūmakā ieskautie rīti un tālumā kā milzīga seģene izgūlusies Daugava un tajā rāmi kā bikli mīlētāja pieskārieni ienākošie un lēnām aizejošie kuģi.
tikai tagad es atskārtu, ka patiesībā jau sāp, lai cik ļoti es to arī necenstos noslēpt. noslēpt pašam no sevis nesanāk. drīz es varēšu kliegt pret debesīm un saukt - es visu mūžu mīlējis esmu...
tikai labuma no tā nekāda.
ak, cik gan viegli bija sevi visu šo laiku mānīt ar domu, ka tomēr, varbūt arī man, arī pie manis atnāks mazā laime ar baltu tāšu ķoci rokās. tagad, kad pats sev esmu pateicis, ka jāmainās, jāmaina domas par sevi, viegli iebrūk manu atlantu turētās debess velves. un jau atkal man ir tā Sīsifa sajūta. par to - atkal un atkal, par nekad nebeidzamo, mūžigi atkārtojošos un sodāmību uzdrīkstēties būt laimīgam kādu laiku.
žēlojos? nebūt nē. vienkārši cilvēks, kurš man kādudien iedeva Kreigu, man iemācīja arī visdziļākajās skumjās atrast skaisto. šorīt tieši to es arī meklēju.
basām kājām stāvu novembra ledus ieskautajās pļavās, saucu pēc sniega un jau atkal gaidu, kad Dievs būs spēlējies ar ķiršiem, rītu padarīdams krāsu aklu...

naids. akls un vārdos neaprakstāms naids mani ir pārņēmis.

istabā vājprātīgs aukstums. zoobbbs uz zoobbba neturas. padomju laika vieglās rūpniecības brīnums šķiet ir nokalpojis savu.
klausos Balsis - brīnišķīgākais Ave Maria izpildījums kādu jelkad esmu dzirdējis.
bet iekšās, iekšās notiek kaut kas dīvains, iespējams, pārāk maz laika sev pašam, iespējams, gluži pretēji. nezinu. par visu, ko man šobrīd kāds jautā es varu vien attraukt - "nezinu". un tā arī ir, bez dažām dekadentiskām konstantēm, pārājais prevalē robežās "nezinu" - "nezinu un negribu zināt".
esot skolā, var uzzināt pavisam jaunas lietas - izrādās LV pirmais prezidents ir bijusi Vaira, savukārt Kolumbs esot atklājis ne tikai Ameriku, bet arī Āfriku.

un vēl iekšās sēc drausmīgs tukšums. tik tukši kā dauzīt tukšu mucu. iespējams šobrīd notiek laiktelpas transformācija. nezinu. iespējams, laiktelpas perversijas pārmākušas visu dzīvo manī un smacē kā smogs Berlīnes rītus.

man te patīk :)
man pat te ļoti varētu iepatikties :) hil

šodien lielie Jurģi! tiku pie diviem kabinetiem uzreiz! juhuuuuuuuuu :)

knapi var paelpot, spiež tik baisi, ka katrs elpas vilciens sagādā mokošas sāpes. un tikai šādos brīžos tu cilvēk, novērtē, tādu efīrisku lietu kā gaiss vērtību. gluži tāpat kā, piemēram, staigāšana pa zemi. baisa diena katrā ziņā.
šobrīd zinu tikai 4 cilvēkus uz kuriem var paļauties. vai ir ar ko kopā iet uz zemes malu? laikam jau nē. eh. stulbums.
un, jā, es nevienam neesmu paskaidrojumus parādā, un izskatās, ka es jau atkal pārvākšos. vēl jau daži rīgas rajoni nav iemēģināti. mja.

esmu ļāvis kādu laiku cilvēkiem valdīt pār savu laiku. tomēr viss. pietiek. stop it!
sapratu arī no kurienes manī radās tā sajūta, ka esmu kādu uzmetis. un, jā, ir drausmīgi sāpīgi apzināties, ka
kaut vai tīri emocionāli esmu uzmetis savu labāko, patiesībā vienīgo vīriešu kārtas draugu. tomēr nav jau tikai emocionāli,
ir personas, kam esmu ļāvis mums nostāties pa vidu, un iekšas rauj ārā no tā kā pietrūkst mūsu vēlo sapīpēšanu uz zaļās ielas palodzēm,
pasēdēšanas pie strūklakām un vienkārši dvēseles izkratīšana. triju spēka laikam vairs nav, un, idiots(!), es tikai tagad to sapratu, ka esmu
pakāsis .... mjā, un man vispār nav ne jausmas kā labot situāciju, un nezinu vai vispār to esmu pelnījis. noziegums un sods. pārlasīju reiz vasaras vidū jaques rakstītu vēstuli. palika vieglāk? nē, dvēsele smeldz ae tādu spēku, ka rokas no bailēm pazaudēt pavisam trīc.

sajūta tāda, ka zeme deg zem kājām, ka pietrūkst laika pašam sev un es atkal esmu sācis dzīvot citiem cilvēkiem.
sevi pazīstot, zinu, ka viss vienā brīdī beigsies ar to, ka es vienkārši uz kādu laiku pazudīšu no visa un visiem un man būs dziļi pajāt, ko visi par mani domās.
nē, paldies. man nekas nevienam nav jāpierāda, tāpēc es varu dzīvot tā kā man labpatīkas. he.
un man labpatīkas gulēt un tas ja cilvēki zina robežu, cik tālu var iet.

šodien kaut kāda tāda dīvaina sajūta - it kā būtu kādu uzmetis, lai gan zinu, ka tā nav.
cenšos cilvēkiem nedot veltas cerības, lai viņi nevarētu savās galvās būvēt gaisa pilis.
Tagad baisos tempos notiek dzīvokļa remonts, lai var pēc iespējas ātrāk sākt normāli dzīvot
kā baltais cilvēks. attiecības ar cilvēkiem, nu kā jau attiecības ar cilvēkiem - kā brīžam
no levitēšanas virs zemes līdz galvas dauzīšanai pret sienu...
nu, jā, viegli nav, bet nav arī kaut kā baigi grūti, ir tā kā ir - status quo.

šodienas topa frāze: "Viņs vienkārši auro uz Dievu. Dvēsele ir vienās rētās." Ralfs K.

šodien patiesa lepnuma diena - Alma Mater 90!

dzīvē iestājies pilnīgs bardaks. tā nu ir sanācis, ka šoreiz zinu pilnībā un līdz galam zinu, ko gribu, taču... laikam jau nav lemts. nezinu, iespējams, metodes ir nepareizās, iespējams laiktelpas nosacījumi ir šķērslis. iekšā ir kaut kāda neliela nožēla par to, ka vēl vakar atteicos uz gadu padzīvot Fāterlandes ziemeļos, bet nu kas izdarīts, izdarīts. kaut gan patiesībā - iekšās ir arī tāds kā gandarījums par to, cik ļoti gan es esmu mainījies, jo no rīta var vienkārši piecelties, ievilkt dziļi elpu, ieraudzīt dažus vientuļus saules starus rotaļājamies uz Pētera simtgadīgajām sienām un iet uz priekšu ar smaidu sejā un ticēt... ticēt, ka dzīvojam tieši tā kā vēlamies, providence mums, un ne tikai providence, mums ir piešķīrusi brīvo gribu. tā jāizmanto. nu jā, katrā ziņā, rudens arī oficiāli beidzot ir iestājies un es ar nepacietību gaidu kādu saulainu brīvdienu, lai var iet medīt zeltainās lapas. turās tauta! ;)

"Ņem dzīvi vieglāk" viņa pagriezās, klusi noteica "Es reizēm par sevi brīnos - dvēseli rauj ārā, bet es vienalga spēju smaidīt" un aizskrēja.

šodien nodarbojos ar Vecās Derības teksta kritiku, viss jau ok, Dievs radīja, atšķīra, nodalīja, bet vislielāko mulsumu izraisa rakstītais, iekš Genesis 1:26 "Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības; tas lai valda pār zivīm jūrā un pār lopiem...." nepārzinu Septuagintu, grieķu valoda man ir kā gana tāls mērķis, bet kā izrādījās, pečekojot netu arī Vulgātā ir tāpat, līdz ar to atkrīt iespējamā tulkojuma kļūda. Tomēr neatbildēts paliek jautājums, kāpēc Dievs saka "Darīsim...mūsu, ....mūsu"????

mjā, šodien ilgi un dikti mēs ieķiķinājām par saviem rituāliem - sapīpēšana pie teātra ap 13:00, lielais hugs un satikšanās bastejkalnā vai mk 16:00, saskriešanās pie operas ap 21:50...
un tā jau otro nedēļu, kaut kā tā viegli, šodien arī kaut kā varēja izrunāties tā, lai dvēselīti nerauj ārā.
jāremontē, bet slinkums un tā īsti arī nav laika. kaut kā tā. bet man tomēr būs/ir feins miteklītis pie Sanctus Petrus ;)

izgāju noķert rudeni. lielajos kapos ar milzīgu kafijas krūzi un kūpošu cigareti.
un es varētu kā Kokars pie durvīm piekabināt šiltīti "Aizgāju uz kapiem. Atpakaļ negaidiet. Ķeru rudeni."

ehhh, esmu t;a uzvārījies :@ nju, kā cilvēki var būt tik stulbi???!! nu kā var kaut ko tādu atļauties pateikt presē. turklāt, par mani :D