noskumst diena pēc dienas...Tu neguli.... tāpat kā es - dzīvo - nomodā... tāpāt kā es gaidi... pazudušā dēla atgriešanās? Bībeles leģendas man ne īpaši. katrā ziņā pēc šī rīta skrējiena cauri vai pusei Rīgas, ir tāds viegls nogurums. galarezultātā taču vajadzēja tik maz. tikai parādīt, ka arī es kādam ko nozīmēju. he. un nekas nav mainījies. Otello joprojām turpina pieglauzties ar tādu pašu mīļumu kā senāk un arī manis pa ceļam paķertās, vēl siltās maizītes pie rīta kafijas smaržo kā senāk. un arī Simbel'as dziesmas skan kā senāk. mja. vieglā nostaļģijā tagad iešu līdz zviedriem - manas jaunās dzīves viens no fundamentiem. ...and I can't react...we still got time...falling slowly...
|
|||||
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |